Astoņus gadus vecas meitenes bērēs zārks pēkšņi aizdegās, atstājot ģimeni šausmās, kad viņi atklāja aizdegšanās cēloni.
Kapsētā valdīja klusums, it kā pati daba sērotu līdzās. Viegls lietus lija pār svaigi izrakto kapu zem drūmām debesīm. Klāt bija tikai tuvākie ģimenes locekļi, nevēloties drūmo notikumu pārvērst par izrādi. Jaunā meitene pēkšņi nomira miegā, ārstiem vēlāk konstatējot iedzimtu sirds defektu.
Ģērbusies melnā, māte trīcošajās rokās cieši turēja mitru kabatlakatiņu, kamēr tēvs klusēdams stāvēja, skatienu pievēršot zemei. Bērna zārku rotāja rozes un plīša rotaļlietas, kas bija rūgteni salds kontrasts skumjajam noskaņojumam.
Tā kā priestera lūgšana brāzmainā vējā bija tik tikko dzirdama, kāds ģimenes loceklis zārkā maigi ievietoja mazu rotaļu lācīti — meitenes pavadoni slimnīcā. Sērotāji nolieca galvas, daži klusi raudāja.
Tikko zārks tika nolaists, netālu atskanēja asa sprakšķēšana. Pirms kāds varēja reaģēt, no zem zārka vāka pēkšņi izlauzās liesmas.
Šoks visus sastindzināja. Balss iekliedzās: “Ugunsgrēks!”
Māte sabruka, pārņemta ar smadzenēm. Ģimenes locekļi steidzās dzēst liesmas ar jaku, kamēr kapracēji steidzās atnest ugunsdzēšamo aparātu.
Uguns ātri izplatījās, oranžā un zilā krāsā kvēlojot pa zārka virsmu. Par laimi, bijušais ugunsdzēsējs, kas strādāja kapsētā, steidzās rīkoties, kliedzot, lai zārks tiktu pacelts.
Divi vīrieši vilka virves, cenšoties pacelt degošo zārku, un dažu minūšu laikā ugunsgrēks tika nodzēsts.
Brīnumainā kārtā meitenes ķermenis palika neskarts — liesmas neskāra viņas drēbes. Pūlis apstulbis klusēja, kamēr policija aizveda zārka apdegušā atlikuma atliekas izmeklēšanai.
Trīs dienas vēlāk varas iestādes atklāja iemeslu: rotaļu lācīša iekšpusē iešūta litija baterija ar iebūvētu naktslampiņas funkciju. Baterija pārkarst un aizdegas, kad to saspiež zem zārka vāka.
Klātesošo vidū izplatījās čuksti: “Varbūt viņa mēģināja nosūtīt ziņu.”
