Es kāpu augšup pa kāpnēm, lai nozāģētu zarus, kad mans suns pēkšņi ar zobiem satvēra manu bikšu malu un parāva mani lejā — un tieši tad es sapratu viņa dīvainās uzvedības iemeslu 😨😨
Es skaidri atceros to dienu. Rīts bija drūms: debesis klāja smagi mākoņi, gaiss nekustīgs un smacīgs, it kā tūlīt sāks līt lietus. Bet es negribēju atlikt savus darbus — vecajai ābelei pie mājas bija jāapgriež sausie zari. Es jau biju novietojis kāpnes pie stumbra, un, neskatoties uz draudīgajām debesīm, es nolēmu: es to izdarīšu šodien.
Es atbalstīju kāpnes pret koku un sāku kāpt. Bet es tikko biju uzkāpis dažus pakāpienus, kad sajutu vilkmi no aizmugures. Es pagriezos — un nespēju noticēt savām acīm.
Mans suns mēģināja man pakaļ kāpt pa kāpnēm. Viņa ķepas slīdēja, nagi skrāpējās pret metālu, un viņa acis bija pievērstas tieši man.
— Ko tu, pie velna, dari? — es nervozi iesmējos. — Paliec tur lejā.
Es pamāju viņam aiziet, bet viņš atkal piecēlās uz pakaļkājām, ķeroties pie pakāpieniem. Tad viņš metās uz priekšu un ar zobiem satvēra manu bikšu malu, paraujot mani lejā tik stipri, ka es gandrīz zaudēju līdzsvaru.
— Hei! Vai tu esi sajucis prātā? Atlaid vaļā! — es nošņācu.
Bet viņš to nedarīja. Viņš atbalstīja ķepas pret kāpnēm un parāva, it kā cenšoties mani atvilkt atpakaļ.
Iekšēji aizkaitinājums mijās ar nemiera sajūtu. Kāpēc viņš tā dara? Spēlējas? Nē… viņa acīs ir kaut kas cits. Brīdinājums. It kā viņš man teiktu: “Neej tur augšā.”
Es viņu atkal norāju, piedraudot:
— Pietiek! Beidz. Ļauj man mierīgi nozāģēt šos zarus.
Bet brīdī, kad es uzkāpu augstāk, viņš atkal metās, satvēra manu bikšu staru un parāva mani lejā. Mana sirds gandrīz apstājās — viena nepareiza kustība, un es varēju nokrist.
Smagi elpojot, es sapratu, ka tā vairs nevar turpināties. Ja viņš turpinās, es noteikti nokritīšu un kaut ko salauzīšu. Man nebija izvēles.
Es nokāpu lejā, stingri ieskatījos viņam acīs un teicu:
— Labi. Ja esi tik gudrs, paliksi uz ķēdes.
Viņš vainas apziņas pārņemts nolaida galvu, bet es viņu tomēr aizvedu uz būdiņu un piesēju. Domāju, ka beidzot varēšu mierīgi pabeigt savu darbu. Satvēru kāpnes un jau grasījos atkal kāpt, kad notika kaut kas šokējošs 😢😨 — un tajā brīdī es beidzot sapratu, kāpēc mans suns uzvedās tik dīvaini.
Žilbinošs zibspuldzes stars pāršķēla debesis. Sekoja acumirklī pērkona grāviens. Zibens iespēra kokā — tieši stumbrā, uz kura grasījos kāpt. Dzirksteles lidoja, apdegusi miza piepildīja gaisu ar savu kodīgo smaku, un plaisa atbalsojās manās ausīs. Es atkāpos, aizsedzot seju ar rokām.
Dažas sekundes es stāvēju sastingusi, nespēdama paelpot. Un tad mani pārņēma apjausma: ja ne mans spītīgais suns, es būtu tur augšā, augstu uz kāpnēm, starp zariem. Un tad…
Es pagriezos pret viņu. Viņš stāvēja pie suņu būdas, ķēde cieši pievilkta, un skatījās uz mani ar acīm, kurām bija vairāk jēgas nekā vārdiem.
— Ak Dievs… — es nočukstēju, zosādai pārskrienot pār rokām. — Tu tikko izglābi manu dzīvību.
Es nometos ceļos un apviju rokas ap viņa kaklu. Viņš klusi luncināja asti, it kā zinātu, ka ir izdarījis tieši to, kas vajadzīgs.
Un tajā brīdī es sapratu: dažreiz mūsu dzīvnieki var sajust un redzēt to, ko mēs, cilvēki, vienkārši nespējam.
