Pirms operācijas mazs zēns apskāva savu suni, bet pēkšņi suns nolēca no gultas un metās virsū vienam no ārstiem, atstājot visus šokētus, cenšoties saprast viņa dīvainās uzvedības iemeslu 😲😲
Mazajā slimnīcas palātā valdīja klusums. Piecgadīgais bērns gulēja uz kraukšķīgas, baltas palagas, viņa acis bija ieplestas un nogurušas. Ārsti viņa vecākiem bija teikuši, ka operācija ir viņa pēdējā iespēja.
Medmāsas gatavoja viņu anestēzijai, kad zēns klusi nočukstēja:
— “Vai… Ārčijs var atnākt pie manis?”
— “Kas ir Ārčijs, mīļumiņ?” pārsteigta jautāja viena no medmāsām.
— “Mans suns. Man viņa tik ļoti pietrūka. Lūdzu…” Viņa lūpas drebēja.
— “Zini, mīļā, dzīvniekus slimnīcā ievest nedrīkst. Tu jau tā esi ļoti vāja, saproti…” viņa mēģināja paskaidrot.
Zēns pagriezās prom, asarām mirdzot acu kaktiņos:
— “Bet es… es viņu varētu vairs nekad neredzēt.”
Šie vārdi iedūrās medmāsas sirdī. Viņa apmainījās skatieniem ar kolēģiem un, pati sev par pārsteigumu, piekrita:
— “Labi. Tikai uz brīdi.”
Pēc stundas zēna vecāki atveda Ārčiju. Tiklīdz suns ieraudzīja savu mazo saimnieku, viņš metās pie gultas, uzlēca kājās un pieglausās pie zēna. Pirmo reizi nedēļu laikā zēns pasmaidīja un cieši apskāva savu suni.
Ārsti un medmāsas ar asarām acīs vēroja aizkustinošo ainu: saikne starp cilvēku un suni bija uzvarējusi sāpes un bailes.
Bet pēkšņi Ārčijs sastinga. Viņa kažoks sacēlās stāvus, viņš nolēca zemē un metās uz istabas stūri, kur stāvēja ķirurgs, kuram bija jāveic operācija. Suns nikni rēja, it kā gatavs iekost ārstam.
— “Aizvediet šo zvēru prom!” ķirurgs iekliedzās, atkāpjoties.
Kolēģi steidzās nomierināt Ārčiju, bet tad viens no ārstiem dīvaini paskatījās uz ķirurgu un pēkšņi saprata suņa satraucošās uzvedības iemeslu 😱😱
Ārsts sajuta smaku… asu, spēcīgu alkohola smaku.
— “Ak, Dievs…” anesteziologs nočukstēja, skatoties uz ķirurgu. “Tu esi piedzēries?!”
Istabā iestājās nāvējošs klusums. Vecāki nobālēja, medmāsas apmainījās šausmās izteiksmīgiem skatieniem, un Ārčijs turpināja rūkt, it kā aizstāvot savu mazo saimnieku.
Dažu minūšu laikā patiesība kļuva skaidra: ķirurgs patiešām bija ieradies darbā alkohola reibumā. Viņam nekavējoties tika atņemta licence un licence.
Operācija tika atlikta. To pārņēma cits ārsts, un dažas dienas vēlāk operācija tika veiksmīgi pabeigta.
Vēlāk visi teica: Ārčijs nebija tikai uzticīgs draugs — viņš bija sargeņģelis. Ja nebūtu viņa, iznākums varētu būt traģisks.
