Ārsti vecāka gadagājuma sievietei bija devuši tikai dažas stundas dzīvot, un viņas pēdējos brīžos viņai blakus bija tikai medmāsa 😨😨
— “Paliec pie manis, mīļā…” — klusi nočukstēja gados vecā sieviete, guļot uz sniegbalta spilvena. Viņas acis bija nogurušas, bet tajās vēl dega maza cerības dzirksts. — “Man vairs neviena nav šajā pasaulē. Ne vīra, ne bērnu. Esmu pavisam viena.”
Medmāsa pieliecās tuvāk, maigi paņemot viņas roku. Sieviete pasmaidīja — tik tikko, it kā smaidam būtu nepieciešams pārāk daudz enerģijas. Istabā valdīja klusums.
— “Ziniet, mana dzīve reiz bija pavisam citāda…” — vecā sieviete iesāka, it kā atverot neredzamas durvis uz pagātni. — “Es biju laimīga. Man bija skaista dzīve. Mans vīrs mani dievināja. Es baudīju dzīvi tā, it kā man būtu viss pasaules laiks…” Pār viņas lūpām parādījās smaida ēna. — “Bet mums nekad nebija bērnu. Mēs to visu laiku atlikām, domājot: vēl ir laiks… Un tad bija par vēlu.”
Viņa klusi ieelpoja, viņas balss kļuva maigāka:
— “Tāpēc tagad, kad pienāks mans laiks, nebūs neviena, kas mani pat apglabātu. Es aiziešu, un būs tā, it kā es nekad nebūtu dzīvojis.”
Medmāsa sajuta sāpes sirdī. Viņa apsēdās viņai blakus, cieši turot trīcošo roku, saprotot, ka sieviete vienkārši ir nobijusies.
— “Es tikai gribu gulēt… Esmu tik nogurusi,” sieviete teica, aizverot acis.
Medmāsa piecēlās, vēloties klusi aiziet, bet tad pamanīja kaut ko neparastu. Viņu pārņēma panika, un viņa izskrēja no palātas, lai pasauktu ārstu.
Pacientes pirksti sāka viegli raustīties, it kā viņas ķermeni pārņemtu neredzama trīsa. Viņas lūpas bija sausas, un elpošana bija aizsmakusi un nevienmērīga — nevis kā mirstošam cilvēkam, bet drīzāk kā krampji, it kā viņas ķermenis joprojām cīnītos par izdzīvošanu.
Turklāt sievietes ar viņas diagnozi nekad neizrāda tādu trīci vai pēkšņu lūpu sausumu, it kā būtu dehidrētas.
Ja medmāsai bija taisnība, tad gados vecās sievietes “pēdējās stundas” nebija tādas, kā šķita. Viņu varēja glābt.
— “Dakter! Steidzami! Tas neatbilst viņas diagnozei — esmu par to pārliecināts!”
Ārsts, pieredzējis vīrs ap piecdesmit gadiem, sarauca pieri. Viņš zināja, ka medmāsa nav no tām, kas ceļ viltus trauksmi. Minūtes laikā visa komanda bija telpā.
Vecmāmiņa gulēja ar aizvērtām acīm, sausām lūpām un nevienmērīgu elpošanu. Tomēr monitori rādīja kaut ko neparastu: rādījumi nekritās kā mirstošam pacientam, bet gan svārstījās, it kā viņas vielmaiņa pēkšņi būtu sagājusi kājām gaisā.
— “Veikt laboratorijas izmeklējumus! Nekavējoties!” — ārsts pavēlēja.
Medmāsa stāvēja netālu, viņas sirds dauzījās straujāk, rokas trīcēja. Viņa baidījās kļūdīties. Kas notiks, ja šīs tiešām būs beigas un viņas cerība būs tikai ilūzija?
Minūtes mokoši vilkās. Beidzot pienāca eksprestesta rezultāti. Ārsts pacēla acis, viņa acīs mirdzēja pārsteigums:
— “Šī nav viņas slimības terminālā stadija… Tā ir nopietna elektrolītu līdzsvara problēma. Kālija un magnija līmenis ir katastrofāli zems. Simptomi maskēja patieso stāvokli. Ja mēs rīkosimies nekavējoties, mēs varēsim viņas stāvokli stabilizēt!”
Pēc dažām stundām, kad krīze bija pārgājusi, sieviete atvēra acis. Sākumā nedroši, bet viņas skatiens bija vērīgs.
— “Es… es vēl joprojām esmu šeit?” — viņa nočukstēja.
Medmāsa pieliecās tuvāk, smaidot caur asarām:
— “Jā. Jūs esat ar mums. Un jums vēl ir laiks priekšā. Ne stundas, ne diena. Tagad viņi izturēsies pret jums pienācīgi.”
