Kad vīramāte paziņoja, ka ciemos brauc radinieki no ciema, es pat priecājos. Nu, un kas, es nodomāju — dažas vecākas tantes paliks pāris dienas, iedzers tēju, papļāpās un aizies. Man nebija iebildumu. Līdz viņa pēkšņi teica:
— Viņi gulēs tavā istabā. Tavā gultā. Tur ir mājīgāk.
Es nespēju noticēt savām ausīm.
— Atvainojiet, savā istabā? Savā gultā? Un kur man vajadzētu gulēt?
— Guli virtuvē, tu esi jauna, viņa stingri atbildēja, jau atdodot manu istabu viesiem.
Viņa uz mani skatījās tā, it kā es būtu pats savtīgākais cilvēks pasaulē.
— Jaunieši var gulēt jebkur. Bet viņi ir no ciema, noguruši, viņiem vajadzīgs miers.
Visi mani mēģinājumi pieklājīgi iebilst atsitās pret ķieģeļu sienu. Viņa jau stiepa spilvenus un segas manā istabā. Viesi, protams, tikko bija ieradušies un ar apbrīnu skatījās uz interjeru, it kā būtu iekāpuši Versaļā.
Es mēģināju ieteikt dīvānu viesistabā vai piepūšamo matraci, bet viņa mani pārtrauca:
— Tie vecie ciema iedzīvotāji salauzīs muguru uz dīvāna! Un tur ir caurvējš! Diskusijai beigas.
Es biju nikns. Nesot segu uz virtuvi, jutos kā svešinieks savās mājās. Bet, jo vairāk es par to domāju, jo skaidrāks kļuva: tas bija nepareizi. Kāpēc man būtu jāsamierinās ar pazemojumu, aizbildinoties ar “cieņu pret viesiem”?
Un tad man radās ideja — kā iemācīt vīramātei mācību un padzīt tos nevēlamos viesus no savas istabas 😊
Manā skapītī atradās neliela pudelīte ar piparmētru ēterisko eļļu. Ļoti koncentrēta. Es to bagātīgi izlēju uz spilveniem un palagiem savā istabā, kamēr viesi bija vannasistabā.
Dažu minūšu laikā istabā sāka valdīt tik spēcīga smaka, ka man acīs sariesās asaras un elpošana kļuva neiespējama.
Tad es nemanāmi novietoju pie gultas aromlampu… piepildītu ar etiķi. Jā, to asu, kas dedzina degunu. Es to ieslēdzu un aizgāju.
Pēc piecpadsmit minūtēm sākās jautrība.
Viena no viešņām izskrēja no istabas, klepojot un vicinot rokas:
— Tur iekšā ir briesmīga smaka! Man deg acis!
Mana vīramāte iegāja un piecu sekunžu laikā iznāca, degunu turot:
— Ak, dievs, kas tā IR par smaku?!
— Ak, nezinu, — es nevainīgi paraustīju plecus. — Varbūt ventilācija. Vai vecais matracis. Es vienmēr gulēju virtuvē, tāpēc nekad nepamanīju…
Beigās viesi tika pārvietoti uz viesistabu. Un mana vīramāte, lepni apgalvojot, ka viņai “vienalga, kur viņa guļ”, devās uz virtuvi.
Un es? Es izstiepjos savā gultā, atvēru logu, ieslēdzu ventilatoru un aizmigu kā princese.
Kopš tā laika neviens vairs nav uzdrošinājies pretendēt uz manu istabu.
