Vakars Toronto: sarkanais paklājs, kameru zibšņi, desmitiem balsu, kas sauc Andželīnas Džolijas vārdu. Tomēr viņas jaunās filmas ” Couture” pirmizrādes patiesā kulminācija nepienāca seanss vai kad aktrise pozēja fotogrāfiem. Visspēcīgākais brīdis risinājās kinoteātrī, kad viena balss no auditorijas pārvērta svētku rosību atzīšanās klusumā.
Kāds auditorijas dalībnieks, kurš nesen vēža dēļ bija zaudējis tuvinieku, lūdza Džoliju dalīties dažos mierinājuma vārdos tiem, kas pārcieš līdzīgas sāpes. Džolija ieturēja pauzi. Vairākas sekundes telpa aizturēja elpu, gaidot kaut ko dziļāku par tipisku slavenības piezīmi.
“Kad mana māte bija slima, viņa man bieži teica: “Visi jautā tikai par vēzi.” Un tā viņai bija visgrūtākā daļa. Viņa joprojām bija sieviete — ar domām, sapņiem, jokiem un vēlmēm. Viņa dzīvoja pat tad, kad viņas ķermenis cīnījās ar slimību. Cilvēks nav diagnoze. Ja esat kopā ar kādu, kurš to pārdzīvo, neierobežojiet savus jautājumus tikai ar viņa slimību. Jautājiet par dzīvi. Tā joprojām ir,” dalījās aktrise.
Džolijas māte Maršelina Bertrāna gandrīz desmit gadus cīnījās ar olnīcu un krūts vēzi. Viņa nomira 2007. gada janvārī 56 gadu vecumā, atstājot aiz sevis ne tikai atmiņas, bet arī dziļu ietekmi uz meitas dzīvi. Šis zaudējums pamudināja Andželīnu nopietni uztvert savu veselību. 2013. gadā viņa publiski atklāja, ka pēc BRCA1 gēna mutācijas atklāšanas, kas ievērojami palielināja viņas vēža risku, viņai ir veikta profilaktiska dubultmastektomija. Viņas lēmums tolaik kļuva par pasaules mēroga virsrakstu un drosmes simbolu miljoniem sieviešu.
Tomēr Toronto Džolija nerunāja par statistiku, operācijām vai medicīniskajiem ziņojumiem. Viņa runāja no sirds, atgādinot visiem, ka aiz vārdiem “pacients” vai “diagnoze” slēpjas cilvēks, kurš joprojām spēj smieties, sapņot un mīlēt.
Viņas runa kļuva par vienu no sirsnīgākajiem un emocionālākajiem festivāla mirkļiem. Un, iespējams, šīs dažas minūtes teātrī paliks skatītāju atmiņā vēl ilgāk nekā pati “Couture” pirmizrāde , jo tās atgādināja visiem, ka ārpus prožektoru gaismas un aplausiem vienmēr ir vieta klusām, personīgām patiesībām, kas aizkustina mūs visus.
