Kad 1985. gada vasarā Eiropas čempionātā Vācijā 20 gadus vecais Arvydas Sabonis spertā soli uz parketu, neviens nevarēja iedomāties, cik ļoti šis basketbola gigants mainīs šī amata uztveri. Viņa vārds vēlāk tika minēts līdzās tādiem leģendāriem centriem kā Hakeem Olajuwon, Patrick Ewing un Ralph Sampson, taču tieši jaunā Sabonisa parādītais komplekss spēles talants lika domāt: šis vīrs nav tikai vēl viens garš spēlētājs, viņš varēja konkurēt ar pasaules varenākajiem centrāļiem un dominēt pār tiem visiem.
Pietiek tikai atcerēties 1985. gada Eiropas čempionāta pusfināla maču, kur PSRS izlase sacentās ar Itāliju Stuttgartē. Sabonis, kurš toreiz spēlēja kopā ar pieredzējušo Aleksandru Belostenniju, jūtami pārspēja pretinieku centra līniju — viņa kombinācija no 7 pēdu 3 collu auguma, neticami precīzas metienu tehnikas un cīņas gara izraisīja itāļu aizsardzības sabrukumu. Bumba viņam rokās bija kā magnēts – Sabonis varēja nomest tālu metienu, nokāpt aiz groza vai ar spēka piešprici piespiest pretinieku darīt kompromisu.
Nav nekāds pārsteigums, ka pēc šiem turnīriem vairākas NCAA un NBA komandas sāka interesēties par šo milzīgo centru. Taču komunistiskā režīma dēļ viņam bija aizliegts pamest PSRS, un jebkura viņa ārvalstu ceļojuma laikā viņu uzmanīgi uzraudzīja slepenie dienesti. Sabonis bija daudz vairāk nekā vienkārši fiziski pārāks — viņš spēlēja ar izcilu laukuma redzējumu, tikpat spēcīgi aizsargājās kā uzbrukumā dominēja, un pretinieki ātri saprata: viņu apturēt ir praktiski neiespējami.
Kopā ar PSRS izlasi Sabonis noslēdza čempionātu ar 7–1 bilanci, un vienīgais zaudējums tika piedzīvots pret spāņu izlasi — pretiniekiem, kuri gadu iepriekš spēlēja Losandželosas Olimpiskajās spēlēs. Sabonis sniegums nebija tikai spilgts — tas bija sagraujošs: vidēji 20,1 punkts spēlē, dominējoši atlēkušie metieni, blokādi metieni, un viņa spēle tika atzīta par vienu no labākajām turnīra simboliskajā izlasē.
Tomēr Sabonisa karjeras stāsts neapstājas tikai pie Eiropas zelta. Viņa talants, spēles izpratne un visaptverošais spēles arsenāls lika domāt amerikāņiem un Eiropas faniem vienā balsī vaicāt — vai viņš nebija pasaules labākais centrs savā laikā? Šis jautājums ir vairāk nekā retorisks, jo Sabonisa sniegums un fakts, ka viņš spēja izcelties pret tādiem gigantiskajiem pretiniekiem kā Olajuwon vai Ewing, ir neatņemama basketbola leģendas mozaīkas daļa.
Ja Sabonis būtu nonācis NBA savā pilnīgajā spēles zenītā, iespējams, basketbola vēsture būtu izvērtusies pavisam citādi — taču arī tas, ko viņš paveica Eiropā, lielajā starptautiskajā arēnā un vēlāk NBA gados, padarīja viņu par vienu no lielākajiem centra spēlētājiem, par kuru runā vēl šodien.
