Pašmāju sabiedrības dāma Madara Mālmane, kura ilgstoši bijusi mūziķa Dona partneres lomā, šonedēļ atklāti runā par vienu no visintīmākajām tēmām — bērnu un ģimenes izvēli. Intervijā, kura jau izraisījusi plašas diskusijas sociālajos tīklos, Mālmane atzina, ka dzīves ceļš un pašizziņa ir mainījuši viņas skatījumu uz to, ko nozīmē kļūt par vecāku un kā tas ietekmē sievietes identitāti.
«Racionāli raugoties, bērns nozīmē, ka uz 20 nākamajiem gadiem tu vairs nepiederi pats sev,» viņa skarbi, bet atklāti izteicās par to, cik dziļi mainās dzīve, kad nolemts kļūt par vecāku. Šie vārdi satricinājuši daudzus, jo viņa, kas bieži mediju uzmanības centrā par mūzikas zvaigznes Dona dzīves daļu, tagad uzdrīkstas kritiski vērtēt sociāli iecienītās idejas par ģimeni un mūžīgi neatliekamiem pienākumiem.
Mālmane nebaidās atzīt, ka dzīves gaita ir mainījusi viņas prioritātes: «Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk pierodu dzīvot sev,» — šis teikums kļuva par viņas sarunas centrālo vērienīgo atziņu, kas pauž gan personīgu brīvības izjūtu, gan zināmu atturību no tradicionāliem dzīves lēmumiem. Viņas skatījums uz to, ka vecāku loma visticamāk nozīmē ilgu laiku bez paša laika un sevis attīstības, rezonē ar daudzu sieviešu ikdienas pārdomām.
Sarunā ar žurnālistiem Madara arī dalījās ar to, ka, lai gan viņa augstu vērtē ideju par ģimeni un mīlestību, viņai ir svarīgi saglabāt savu individualitāti un personisko telpu. «Mūsdienās sabiedrībā joprojām pastāv aizspriedumi — ka sievietei obligāti jāgrib bērni, jābūt mātei un jāupurē savas vēlmes. Taču mana pieredze liecina, ka patiesībā šādas izvēles var būt ļoti personiskas, nestandarta un pilnīgi pareizas, ja tās balstītas uz godīgu pašizziņu,» viņa teica, paužot netipiski atklātu viedokli, kas atšķiras no bieži dzirdētajiem stereotipiem.
Ar šo izteikumu Madara Mālmane ne tikai pievērsusi uzmanību savām personīgajām vērtībām, bet arī sācis plašāku diskusiju par to, ko nozīmē dzīvot autentisku dzīvi, kad sabiedrības spiediens uz sievieti ir izvēlēties starp karjeru, brīvību un ģimeni. Viņas vārdi iedvesmo daudzas, kas saskaras ar līdzīgiem jautājumiem — vai tiešām visiem jāseko tradicionālajam ceļam vai arī drīzāk jāizvēlas ceļš, kas sniedz iekšēju mieru un piepildījumu.
