Rīgā, Daugavas sirdī, Ķīpsalā, slejas dārzs, kas nav tikai dārzs – tas ir privāta pasaule, kur arhitekte Zaiga Gaile un uzņēmējs Māris Gaile ir radījuši savu lauku sapni pilsētas laukuma vidū. Šis nav tipisks pilsētas stūrītis ar zāli un dažiem krūmiem, tas ir stāsts par neatlaidību, mīlestību pret zemi un vēlmi izjūt dzīves pilnību pat blakus satriecošai pilsētas skaņai. Zaigas un Māra dārzs ir kā paradīze, kur no rīta putnu dziesmas saplūst ar dūmaku virs sparģeļu dobēm un kur redīsi un kartupeļi aug tik sparīgi, ka gribas aizrauties rokās visas dienas garumā.
Zaigas un Māra dzīvesstāsts ar dārzu ir personisks un sen sakņots. Zaiga jau bērnībā dzīvoja Jūrmalā pie vecvecākiem, kur liels zemeņu dārzs un lopi – vistas, cūkas un govis – bija ikdiena. Tur ogas veda pat uz tirgu Pēterburgā, un mazā Zaiga ar vecmammu gāja lasīt ogas, kamēr pats process – klauvējot pa zemi un velkot smagus grozus – kļuva par dzīves daļu. Viņas atmiņas ir bagātas ar smaržām un smiekliem, kad avenes bija garākas par pašu bērnu un ik rudeni nācās stāvēt uz beņķīša, lai tās piķētu.
Savukārt Māris atzīst, ka bērnībā dārza darbi viņam riebās. Viņš stāsta par savām agrīnām atmiņām Miera ielā, kur pirmais dārziņš lika ravēt nezāles un sēt kliņģerītes, darbus, kas nebija viņa mīļākā nodarbe. Vēlāk ģimenei uzbūvējot māju Jaunciemā ar trīsstūrveida dārzu, Māris atkal tika iesaistīts darbos – ravēt, laistīt, kas noteikti nepalika viņa iecienītākais laika pavadīšanas veids.
Bet dzīve mainījās, kad Gaiļu ģimenei radās iespēja dzīvot Ķīpsalā. Reiz, kad jahta piestāja pie Ķīpsalas krasta, Māris vienkārši izkāpa krastā un sacīja: “Es te gribu dzīvot.” Vietā, kas kādreiz bija zvejnieku mājas ar plikām sienām un krāsns apkuri, bez ūdensvada un kanalizācijas, tagad bija jāiestāda dzīve – zaļa oāze pilsētas vidū. Pagājušā gadsimta 90. gados Ķīpsala tiešām izskatījās kā viduslaiku ciemats, kur govis ganījās brīvi un vistas skrēja pa zemes ceļiem – pura kā lauku ainava, ļoti tuvu pilsētas centram.
Kad Gaiļi iegādājās lielu zemesgabalu, viņi pavasarī aicināja draugus talkā – teritorija bija piebērta ar krūmiem, sabrukušām būdām un vecām dzelzs restēm. Pārvācoties uz Ķīpsalu, viņi atveda līdzi stādus no lauku mājas – tūjas, flokšus, miķelīšus un upeņu krūmus, kas tagad izauguši par milzīgiem augiem un spēlē galveno lomu dārza ainavā. Zaiga to raksturo kā mājas sajūtu: “Tu gribi, lai viss būtu – jāņogas, upenes, ķirši, āboli…” – un viņa nav vienīgā.
Arhitekte uzsver, ka Ķīpsalas dārzi ir īpaši – neviens no tiem nav vienāds. Kā tradicionālo zvejnieku sakņu dārzu vieta, kur kāposti agrāk bija dominējošais augs, Ķīpsalas zeme ir īpaša – kāpas, kas prasa rūpīgu mēslojumu un zinošu dārzkopību. Gaiļi atjaunojuši 14 koka mājas, un visām tām ir izstrādāti dārza projekti, kas neatkārtojas citur.
Dārzs ir vieta, kur laiks apstājas. Vienā pusē pulsējošā pilsētas dzīve, bet otrā – putnu treļļi, basas kājas mīkstā mauriņā, sparģeļu un kartupeļu dobju ritmi. Zaiga ir sajūsmā, kad cilvēki, ierodoties ciemos, nespēj noticēt, ka tas ir tikai dažu minūšu attālumā no Rīgas centra – “tu dzīvo kā laukos, un tomēr tā ir Rīga,” viņa smejas.
Un dārzs nav tikai skaista ainava – tas ir arī kopīgs darbs. Zaiga savā īpašumā strādā visvairāk, ravējot, stādot un kopjot augus, kamēr Māris rūpējas par tehnisko pusi – automātisko laistīšanu, siltumnīcas būvniecību un smago darbu organizēšanu. Siltumnīca, kas radās pandēmijas laikā, ir vieta, kur zaļi tomāti un rukola smaržo kā lauku vasarā, un pat ziemā zaļie lociņi sniedz svaigu garšu.
Laiku pa laikam dārzs prasa savas upurus – zāliens jānogriež, nezāles jāravē, augsne jāuzlabo ar jūras mēslu palīdzību, kas reizēm var būt izaicinājums. Taču Zaiga un Māris ne tikai seko līdzi savam mazajam paradīzes stūrītim, bet tiecas arī glābt vecos kokus. Viņu dēvēti par “koku glābējiem” – celot kokus ar domkratiem, balstot ar tērauda stieņiem un rūpīgi kopjot to vainagus.
Un tagad, kad dārzs ir nobriedis un gatavs, Zaiga var iet tajā “savām priekam” – mazliet paravēt, paklausīties putnu balsis un sajust, ka dzīve pilsētas sirdī var būt tik tuva dabai, ka šķiet gandrīz neticami.
