Markus Riva, viens no spilgtākajiem un pazīstamākajiem Latvijas popmūzikas solistiem, kurš savas karjeras laikā pulcējis gan atzinību, gan fandomu, šoreiz runā par to, ko reti kad atklāj plašai publikai – par zaudējumu, sāpēm, pašrefleksiju un piedošanu, kas nāk tikai ar laiku un dzīves pieredzi. Intervijā žurnālam “Jauns OK” Riva dalījies dziļās pārdomās, atklājot, ka viņa ceļš pie pieņemšanas par to, kas notiek dzīvē, nav bijis viegls un ka liela mācība ir saistīta ar viņa vecāku aiziešanu un to, kā tas ir mainījis viņa skatījumu uz attiecībām un pašam sevi.
Mūziķis atklāj, ka tik personiski jautājumi – par dzīvi, mīlestību, pārdzīvojumiem – viņam vienmēr ir bijuši nozīmīgi, bet tikai ar gadiem viņš sapratis, cik daudz ietekmes uz viņa izvēlēm un izjūtām atstāj visu vecāku un tuvinieku klātbūtne vai tās trūkums. Viņš stāsta, ka pēc patēva un mātes aiziešanas viņš piedzīvojis vienreizēju tukšuma sajūtu – ne tikai emocionāli, bet arī kā daļu no savas identitātes, kas līdz tam tika veidota ar abiem vecākiem klāt. Šie zaudējumi bijuši lieli un sarežģīti, un Riva atzīst, ka ilgi turēja sevī neizrunātas domas un nepabeigtas sarunas, par kurām šodien saka – “es gribētu būt bijis vairāk klāt, ja varētu atgriezties laikā”.
Viņš godīgi saka, ka šī atziņa – par vēlmi būt tuvu mammai un tētim tad, kad viņiem tas visvairāk bija vajadzīgs – ir radusies tikai pēc laika, un viņš sapratis, ka, veltot visu uzmanību tikai darbam vai karjerai, ir uztvēris sevi kā aizsargātu, bet tajā pašā laikā zaudējis iespēju būt emocionāli tuvāk tiem, kuri allaž ticēja viņam. Riva nenosoda sevi, bet saka, ka tas bijis liels mācību moments, kas prasa ne tikai laiku, bet arī drosmi atzīt savas kļūdas un pievērsties piedošanai – gan pret sevi, gan pret tiem, kuri vairs nav blakus.
Arī viņa bērnības atmiņas par mobingu, briļļu sarežģījumiem un to, kā viņu bērnībā ienīda vienaudži, ir daļa no šī lielā attīstības stāsta. Riva saka, ka tās ir lietas, kas veidojušas viņu ne tikai kā mūziķi, bet arī kā cilvēku, kurš saprot, ka dzīvē svarīgākais nav tikai sasniegumi vai uzmanība uz skatuves, bet cilvēciskas attiecības un spēja mīlēt un piedot bez nosacījumiem.
Viņa vārdi ne tikai atklāj personisku pārdzīvojumu, bet iedveš cerību ikvienam, kurš ir saskāries ar līdzīgu zaudējumu vai vainas sajūtu par pagātnes izvēlēm. Riva uzsver – piedošana un pieņemšana ir process, kas ļauj dzīvei plūst, nevis stagnēt no nereāliem pieprasījumiem vai nepabeigtām sarunām.
