Lauris Reiniks, viens no spilgtākajiem un mīlētākajiem Latvijas mūziķiem, šī gada ziemā pārsteidzis visu Baltiju ar kaut ko īpašu – muzikālu stāstu, kas kā pasaka piepildīta ar mīlestību, gaismu un cerībām pat šajos nomācošajos laikos. 2020. gada pēdējās dienās, kad ikvienam šķita, ka pasaule ir apstājusies un tumsas ēnas nosedz katru stūri, Lauris sev un klausītājiem dāvāja dāvanu – dziesmu un klipu, kas ir kā krāšņa sapņa ainava.
Mūziķis atklāj, ka pandēmijas laikā tapa tikai viena dziesma — „Dīvaini mierīgi”, kas kļuvis par laikmeta atspulgu, kurā tukšas ielas un klusums kļuva par ikdienu. Videoklips, kurā izmantoti dokumentālās filmas kadri, spoguļo šo noskaņu, tomēr Reiniks skaidri noskaņojies: viņa misija nav vien atspoguļot realitāti, bet iedvest cerību. „Es gribēju dāvināt skaistumu, gaišumu un iedvesmu,” saka Lauris, atzīstot, ka šis projekts tapis, jo tam ir dziļa personiska vajadzība vest cilvēkus sapņošanā un mīlestībā, nevis bēdās un vientulībā.
Dziesma „Savējais”, kuras mūziku radījis pats Reiniks un vārdus sarakstījis Guntars Račs, tapa vēl novembrī, un tās videoklips, kurš filmēts decembrī, janvārī izskanēs visā Baltijā. Mākslinieks cer, ka jaunais gads klausītājiem nesīs svētku sajūtu, pacilātību, enerģiju un – pats galvenais – cerību uz gaišāku nākotni. Viņš uzsver, ka māksliniekiem ir īpaša loma: ne tikai radīt mākslu, bet ļaut cilvēkiem sapņot un iedegt gaismu savās sirdīs, jo tas veido to pasauli, kurā mēs dzīvojam.
Interesanti, ka dziesmā ir iekodēts it kā maģisks vēstījums: vārdi, kurus izmanto Račs dziesmas tekstā, ir izvēlēti pēc aptaujas, kurā cilvēki norādījuši, ko visbiežāk vēlas pateikt tiem, kas viņiem ir tuvi – sievai, vīram, bērnam, draugam, skolotājam vai kolēģim. Šī detalizētā izvēle padara skaņdarbu vēl personiskāku un emocionālāku, jo katrs vārds it kā uzrunā klausītāja sirdi.
Lai radītu šo muzikālo pasaku, Lauris pats uzņēmās arī klipa filmēšanas producenta lomu un izvēlējās vienu no greznākajām vietām Rīgā – Melngalvju namu. Neskatoties uz to, ka šis gads bijis pilns izaicinājumu, Reiniks nav padevies žēlabām. Viņš piedalījies koncertos Lietuvā, vadījis sarunu raidījumu „Pasaki to skaļi” un turpinājis strādāt, jo uzskata, ka māksliniekam jābūt tur, kur cilvēki var rast cerību un mierinājumu.
Lauris pateicas par atbalstu savai idejai gan saviem draugiem, gan sadarbības partneriem, kas palīdzējuši šo vīziju iedzīvināt. Viņš arī apraksta jautrus un reizēm sarežģītus mirkļus ar viesmīļiem no Lietuvas un Igaunijas, kas ieradās Rīgā, lai piedalītos dziesmas ierakstā, tostarp neveiksmīgo robežas situāciju, kurā viena no viesēm gandrīz netika ielaista Latvijā tikai tāpēc, ka nebija savlaicīgi nomainījusi uzvārdu autovadītāja apliecībā. Taču šīs grūtības neapturēja to, kas Laurim šķita svarīgi — būt kopā un radīt skaņu, kas savieno trīs Baltijas valstis skaistā mūzikā un sapnī.
Atzīstot, ka šajos laikā plānotie ceļojumi netiek īstenoti un tūrisms kā tāds ir apstājies, Lauris ļāvies arī pašam nelielam piedzīvojumam — viņš kopā ar viesēm pavadīja nakti viesnīcā ar skatu uz Vecrīgu, lai uz mirkli aizmirstu par ikdienas rūpēm un izbaudītu to, kas ir šeit un tagad. Šis klusi piedzīvotais sapnis, kas radīts pandēmijas laikā, ir ne tikai mūzikas darbs — tas ir cerības stāsts, kas iedvesmo un dāvina gaišu skatījumu uz nākotni.
