Laikmetīgā deja Latvijā šogad svin 30 gadu jubileju, un šim atskaites punktam ir ļoti konkrēts datums — 1996. gada 6. jūnijs. Tieši tad oficiāli tika dibināta Olga Žitluhina Deju kompānija. Trīsdesmit gadu laikā Olga Žitluhina ne tikai izveidojusi spēcīgu radošo skolu, bet arī audzinājusi astoņas studentu paaudzes pēc savas unikālās programmas Laikmetīgās dejas māksla Latvijas Kultūras akadēmijā, saņēmusi virkni profesionālu apbalvojumu, radījusi neskaitāmus iestudējumus un organizējusi festivālus, kas veidojuši laikmetīgās dejas vidi Latvijā.
Saruna sākas ar pavisam svaigu notikumu — kustību partitūru izrādē Don Kihots, kuru Jaunajā Rīgas teātrī iestudējis 86 gadus vecais meistars Adolfs Šapiro. Pirmizrāde notika 3. februārī, un šis darbs kļuvis par vēl vienu nozīmīgu punktu Žitluhinas teātra pieredzē.
Ar Šapiro viņa iepazinās tikai tagad. Agrāk viņu ceļi nebija krustojušies, un Olga pat nebija redzējusi nevienu viņa izrādi. Dramatiskā māksla jaunībā viņu neinteresēja — domas bija tikai par deju. Vēlāk sekoja studijas un darbs ārzemēs, septiņi gadi ārpus Latvijas, bet pēc tam no valsts aizbrauca arī pats Šapiro. Par elku viņa viņu nekad nav uzskatījusi, tomēr viena intervija, noklausīta vēl pirms pandēmijas, atstāja spēcīgu iespaidu. Tajā izteiktie uzskati par teātri un darba principiem pilnībā sakrita ar pašas Žitluhinas domāšanu.
Šapiro, pēc viņas vārdiem, ir īsts meistars — cilvēks, kurš cienījamā vecumā saglabā izcilu fizisko formu, mīl teātri un aktierus un pats demonstrē kustības, pieprasot no aktieriem jūtīgu, dzīvu ķermeni.
Par darbu dramatiskajā teātrī Olga runā atklāti: teātri viņa nemīl, taču strādāt tajā viņai ir interesanti. Viņa skaidri apzinās, ko var dot aktieriem, lai gan ne vienmēr tas tiek pieņemts. Reizēm aktieri pretojas, reizēm režisori atsakās no piedāvātajiem risinājumiem — tas viss ir daļa no teātra procesa.
Pirmais uzaicinājums nāca no Kārļa Auškāpa Dailes teātrī, iestudējumā Jaunais Šveiks, kur līdzās strādāja arī toreiz vēl ļoti jaunais Džilindžers. Tā bija spilgta jaunības enerģijas pilna izrāde ar Arturu Skrastiņu Šveika lomā, grupu Prāta vētra un drosmīgām skatuves idejām. Atmiņā īpaši palicis trakais dejas numurs psihiatriskajā slimnīcā uz naktspodiem — daļa aktieru atteicās, bet citi ar prieku iesaistījās, radot ikonisku skatuvi.
Tas bija Dailes teātra jaunības uzplaukuma laiks, kad skatītāju zāles piepildīja jauna publika. Spēcīgu iespaidu atstāja arī rokopera Fausts, kurā satikās Skrastiņš, Ķesteris, Rēzija Kalniņa, grupa Deus Ex Machina un Žitluhinas deju kompānija. Paralēli tapa Raimonda Paula mūzikls Māsa Kerija Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, kur, neskatoties uz režisora maiņu īsi pirms pirmizrādes, Žitluhinas radītās dejas palika neskartas un izrāde ilgi noturējās repertuārā.
Vēlāk sekoja Graf Monte Kristo, kas kopš 2019. gada joprojām ir skatāms, lai gan ne visas sākotnējās idejas saglabājās. Tā Olga raksturo teātri — dzīvu, mainīgu un bieži neparedzamu.
Jaunajā Rīgas teātrī Don Kihots nav viņas pirmais darbs. Jau 2010. gadā viņa strādāja pie izrādes Deli Dēja, bet 2023. gadā Guna Zariņa uzaicināja piedalīties Alvja Hermaņa Viss zem debesīm. Žitluhinai īpaši tuvi ir mazi projekti, kuros aktieris pats ir ieinteresēts procesā un kustība kļūst par smalku dialogu.
Ar Gundaru Āboliņu viņu saista sena pazīšanās no Dailes teātra laikiem, savukārt ar Kasparu Znotiņu Don Kihotā viņa strādāja pirmo reizi. Aktieru darba slodze Jaunajā Rīgas teātrī viņu patiesi pārsteidz — ikdienas mēģinājumi, vakara izrādes, desmitiem lomu mēnesī un četru stundu izrādes prasa pārcilvēcīgu izturību.
Par pašu Don Kihotu Olga runā piesardzīgi, atstājot vērtējumu skatītājiem, taču scenogrāfiju viņa sauc par ģeniālu. Mārtina Vilkārša radītā milzīgā Rosinantes figūra ir īsts mākslas objekts, kas dzīvo arī ārpus izrādes konteksta. Don Kihota tēma — sapņi un ilūzijas — Žitluhinai ir īpaši tuva, jo par to viņa dejo visu mūžu.
Mēģinājumu process ar Šapiro nebija viegls. Atšķirīgas paaudzes, atšķirīga pieeja darbam. Vecākie aktieri spēj precīzi atkārtot režisora parādīto, jaunākie ir audzināti meklēt savu ceļu. Šapiro strādā lēni, iedziļinoties detaļās, ignorējot pulksteņus, kamēr mūsdienu teātrī biežāk valda stingrs grafiks. Olga veidoja kustību partitūru bez dejām, saskaroties ar aktieru vēlmi katru kustību racionalizēt, nevis izjust ar ķermeni.
Sarunas otrā daļa pievēršas izrādei Piecērt8000, kas 10. februārī tiks rādīta Rīgas cirkā un simbolizēs jaunu laikmetīgās dejas mājvietu. Latvijā trūkst pastāvīgas cirka trupas, toties laikmetīgās dejas projekti ir daudzi, un cirks kļūst par dabisku telpu šiem darbiem.
Piecērt8000 apvieno Žitluhinas ilggadējos domubiedrus — dejotājus, mūziķus no Dzelzs vilks, gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu un kostīmu mākslinieci Šeilu. Nosaukums ir tieši saistīts ar piešķirto 8000 eiro finansējumu, kas kļuva par izaicinājumu radīt izrādi ar minimāliem līdzekļiem. Tā vietā, lai atteiktos, tapa astoņu solo kopums — kopābūšana pa vienam.
Izrāde nav vienkārši nostalģija. Lai gan tajā ir atsauces uz agrākiem darbiem, piemēram, Un atkal par to pašu, Žitluhina apzināti skatās uz priekšu. Viņa uzskata, ka interesantākais vēl tikai priekšā, un arī vecums dejā nav ierobežojums. Piecērt8000 dejotāju vecums svārstās no 41 līdz 65 gadiem, apliecinot, ka ķermenis, kas pieradis pie skatuves, nenoveco.
Noslēgumā viņa runā par laikmetīgās dejas situāciju Latvijā — galvenā problēma ir producentu trūkums. Mūsdienās māksliniekam nepieciešams cilvēks, kurš prot viņu pārdot, taču lielākā daļa producentu aizplūst uz kino. Neskatoties uz to, laikmetīgā deja Latvijā ir nostiprinājusies, un jautājums par to, kas ir contemporary dance, vairs nevienam nerodas.
