Aiz skatuves spožuma, televīzijas kameru gaismām un vienmēr gatavā, starojošā smaida slēpjas realitāte, kuru daudzi pat nespēj iedomāties. Populārais Latvijas mūziķis un pasākumu vadītājs Nauris Brikmanis ir nolēmis pilnībā noraut masku savai it kā ideālajai privātajai dzīvei, nākot klajā ar satriecošiem un sāpīgi atklātiem faktiem par savām laulības aizkulisēm. Tas, kas no malas šķita stabils un nesatricināms mīlestības cietoksnis gandrīz divu gadu desmitu garumā, patiesībā ir gājis cauri īstai uguns un asaru ellei. Nauris neslēpj, ka kopā ar savu sievu Aiju viņš ir aizvadījis jau 18 garus gadus, taču šis laiks nav bijis nekāds rožu dārzs – abu kopdzīves vēsturē ir reģistrētas pat četras dramatiskas šķiršanās, turklāt trīs no tām notikušas tieši oficiālās laulības laikā.
Katrs no šiem šķiršanās posmiem ir atstājis dziļas rētas mūziķa dvēselē, liekot iziet cauri smagiem emocionāliem pārbaudījumiem un izmisumam. Nauris, gremdējoties atmiņās, neslēpj savu kādreizējo vājumu un kļūdas. Pirmā reize, kad abu ceļi pašķīrās, bija ļoti īsa, un tas bija paša Naura sperts solis. Atceroties šo dzīves posmu, mūziķis nesaudzē sevi un atzīst, ka tajā brīdī juties kā pilnīgs idiots, kā kaut kāds muļķītis, kurš vēlāk rūgti nožēlojis savu nepārdomāto un impulsīvo rīcību. Tomēr dzīve turpināja mest jaunus, daudz nežēlīgākus izaicinājumus, un nākamie triecieni vairs nebija viņa paša kontrolē.
Divas no četrām šķiršanās reizēm bija tieši sievas Aijas stingra un nepārprotama izvēle. Brīžos, kad sieviete nolēma aiziet, Nauris nevis padevās vai meklēja vainu otrā, bet gan uzsāka smagu un nežēlīgu cīņu ar saviem iekšējiem dēmoniem. Viņš skaidri saprata – ja sieviete pieņem lēmumu pamest mājas, tad problēma un vaina vispirms ir jāmeklē pašam sevī. Nauris burtiski vāca kopā savas personības lauskas, strādāja ar savu iekšējo pasauli un mainījās, lai atkal kļūtu par vīrieti, kuram ir vieta blakus Aijai. Viņš šo procesu salīdzina ar biznesa projektu – vispirms tu izveido maksimāli labāko un sakārtotāko piedāvājumu, un tad prezentē to savai mīļotajai, cerot, ka šis “projekts” tiks pieņemts. Un Aija to pieņēma, pateicoties vīra burtiski neizmērojamajai un vājprātīgajai neatlaidībai, kas spēja savilkt abus atpakaļ vienā veselumā, spītējot loģikai un aizvainojumam.
Tomēr visbaisākais un emocionāli smagākais lūzuma punkts pāra dzīvē bija tieši pēdējā šķiršanās reize, kas gandrīz pielika treknu punktu visam. Tas bija moments, kad Aija, skatoties vīram acīs, aukstasinīgi un stingri pateica baisos vārdus: “Viss, vairs nekad.” Šī frāze Naura sirdī iedzina asu dunci, jo tajā brīdī šķita, ka atpakaļceļa vairs nav un ģimenes ligzda ir pilnībā iznīcināta. Taču mūziķis spītīgi atteicās ticēt šim galīgumam – viņš tik neprātīgi un izmisīgi gribēja atgūt savu zaudēto ģimeni, ka kosmisks spēks un liktenis beigu beigās tomēr nostājās viņa pusē. Nauris ir svēti pārliecināts: ja kosmosā ir lemts un izlemts, ka diviem cilvēkiem ir jābūt kopā, tad viņi arī būs kopā, lai cik izmisīgi un skaļi abi censtos spirināties pretī šim liktenim. Katra atgriešanās un atkalapvienošanās pēc šādām krīzēm viņiem ir bijusi kā jauna, fantastiska lappuse un attiecību būvēšana pilnīgi no nulles.
Tomēr šīs laulības krīzes un šķiršanās sāpes nebija vienīgais smagums, ko abiem nācās iznest uz saviem pleciem. Paralēli attiecību vētrām, liktenis viņiem piesprieda pašu baisāko triecienu, kādu vien vecāki var piedzīvot – nedzimuša bērniņa zaudēšanu. Šī traģēdija notika laikā, kad pāris bija pilni cerību, tikko pārcēlušies uz jaunu un plašu dzīvesvietu, kurā pat speciāli bija iekārtota un plānota papildu guļamistaba gaidāmajam mazulim. Viens bērns ģimenē jau auga, un vecāki skaidri vizualizēja savu skaisto, kuplo nākotni. Taču pēkšņi, vienā mirklī, situācija strauji un neatgriezeniski mainījās, un visi lielie plāni sabruka kā kāršu namiņš. Jaunā, tikko iegādātā dzīvesvieta acumirklī kļuva par lieku, smagu un mokošu atgādinājumu par to, kas viņiem tika atņemts. Nespējot izturēt šo kluso un tukšo sienu spiedienu, viņi vienkārši aizgāja prom no turienes, pametot vietu, kas bija saistīta ar baisajām sāpēm.
Ārsti toreiz mierināja un teica, ka tā esot medicīniski normāla prakse un tā mēdz notikt, taču Nauris neslēpj, ka brīdī, kad pats personīgi ar to saskaries, tu to izjūti kā kaut ko absolūti nenormālu, nedabisku un prātam neatveramu. Ilgu laiku šīs sāpes tika turētas aiz slēgtām durvīm, taču pēc diviem vai trim gadiem Nauris un Aija pieņēma lēmumu par šo bērniņa zaudējumu sākt runāt publiski. Mūziķis uzskatīja, ka par to ir skaļi jārunā, lai nevienam citam pasaulē, kurš iet cauri šādai ellei, nerastos baisa sajūta, ka viņš ir palicis pilnīgi viens ar savu nelaimi. Tikai pēc šīs publiskās atzīšanās atklājās satriecoša patiesība – izrādījās, ka arī daudziem viņu pašu draugiem un paziņām ir bijusi tieši tāda pati bēdīga pieredze, taču neviens par to nekad nebija uzdrošinājies bilst ne vārda, slīkstot vienatnes klusēšanā. Nauris vēl joprojām nezina, vai šāda publiska sirds izkrātīšana ir pareiza vai nepareiza, taču viņš ir pārliecināts, ka šis stāsts par sāpēm, zaudējumiem un mīlestību, kas spēj uzvarēt četras šķiršanās, var palīdzēt citiem nepazaudēt cerību visgaišākajai nākotnei.
