Latviešu skatuves zvaigzne Andris Bulis, kuru teju katrs teātra cienītājs pazīst no Dailes teātra repertuāra, nesen atklāja vienu no personīgi visgrūtākajiem posmiem savā dzīvē — un tas nav nekāds romantisks šķērsgriezums vai zemapziņas trauma, bet gan smags un jocīgs radošs process, kas norisinājās mēģinājumu gaisotnē.
Jaunā izrāde “Sapņu novele”, kas tapis Dailes teātra lielajā zālē, ir tikai dažu nedēļu veca, taču jau kļuvusi par runas tematu dažādu vecumu skatītāju vidū, piedāvājot piedzīvot kaisli, fantāzijas un seksuāli uzlādētas ainas, kuras nav domātas vājāku nervu cilvēkiem un ir paredzētas no 16 gadiem vecākiem skatītājiem.
Tomēr šī kompānija no spilgtā scenogrāfiskā pasākuma un provokatīvajām ainām slēpj sliktu pieredzi, ko Bulis atklājis ar atklātu beidzamības intensitāti. “Teikšu godīgi – tās divas nedēļas, kad ķēpājāmies ar māliem, bija briesmīgākais laiks manā dzīvē,” viņš spriedis, raksturojot savu piedzīvojumu ar māla klučiem un pret intuitīvo romantiku provocējošo vidi.
Ir viena lieta, kad publika redz skaisti, teatrāli mijiedarbībā spilgtas epizodes; taču pavisam cita, ja jāstrādā ar aukstiem, slapjiem māliem — tie no malas var šķist vizuāli iespaidīgi, bet patiesībā ir fiziski nekomfortabli un “ķēpīgi”, kā atzīst Bulis. Viņš atklāja, ka šādas ainas izrādei ir jāapgūst speciāli, un pat pēc izrādes viņa gultasveļa esot pilna ar māla pēdām, kas šķiet turpinot birt ārā no viņa drēbēm un pat ausīm.
Aktieris arī aprakstījis izrādes ideju, kas uzrunā ne tikai skatītājus, bet arī pašu — sapņi un zemapziņa tiek attēloti kā psiholoģiski tumšālaika lappuse, kur sapņotājā rod savdabīgu atbildību par realitāti. Bulis uzsvēris, ka, neskatoties uz fizisko diskomfortu, uz skatuves atklātie temati ir domāti, lai satricinātu publiku un liktu pārdomāt robežas starp sapņiem un modrību.
Uz izrādes pirmizrādi bija ieradusies arī Buļa personiskā dzīvesbiedre, rakstniece Karīna Gleitnere, kura pēc skatītā noskaņojuma atzina, ka izrāde “brutāli norauj ērtās morāles maskas” un izgaismo to, ko daudzi cilvēki labprātīgi atstātu slēptu.
Arī sabiedrībā izskanējusi atzinība par šī iestudējuma drosmi un spēju izaicināt tradicionālus skatītāju priekšstatus, bet Bulis pats turpina dalīties ar emocijām par radošās pieejas izmēģinājumiem, kas reizēm teju pārspēj pašu mākslu.
