Pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijā piedzima notikums, kas vēl šodien raisa siltas sarunas ģimenes un sporta aprindās. Slavenais Latvijas sporta vēsturē — pirmais olimpiskais čempions, mākslas vingrotājs Igors Vihrovs — ar sievu Innu sagaidīja savu otro meitu Milanu, bet viņu vecākā atvase Elīna jau no ļoti agra vecuma ieguvusi uzmanības centrum.
Elīna, kas mācās otrajā klasē Rīgas 10. vidusskolā, nav tikai parasta skolas meitene — viņa nopietni trenējas ģimnastikā zem sava tēva, olimpiskā varoņa, uzmanīgā acs. Viņas kustības uz paklāja ir trenētas, precīzas un pilnas degsmes, un daudzi saka, ka viņa ārēji pārsteidzoši līdzinās savam tēvam — kā spogulis, kas atspoguļo pagātni šodien.
Igors Vihrovs, kurš pats uzvarēja zelta medaļu 2000. gada Sidnejas Olimpiādē, kopā ar vēl vienu slaveno Latvijas sportistu — Ēvgēniju Sapronenko — vada vingrošanas skolu Olimpiskajā sporta centrā. Tas nav tikai darbs — tas ir viņa dzīvesveids, viņa kaislība un vesela pasaule, kurā Elīna ir pilnīgi iejutusies.
Taču Vihrovs neatklāj, ka viņš uzspiež saviem bērniem to pašu ceļu, ko viņš izvēlējās. «Elīna šogad trenējas ne pārāk daudz, un mēs redzēsim, kas notiks tālāk. Ja viņa pati vēlēsies turpināt sportot, tad turpinās. Ja nē — es viņu piespiest negribēšu,» viņš saka ar mieru un sapratni, kuras trūkst daudzos sporta vecāku stāstos.
Savā skolas un treniņu ikdienā Elīna rāda gan spēku, gan mīlestību pret sporta disciplīnu. Taču Vihrovs lielu uzsvaru liek arī uz to, lai meita kļūtu par labu cilvēku, ne tikai labu sportisti. Viņš vēlas, lai Elīna attīstītu gan ķermeni, gan raksturu un saprastu, ka dzīvē ir daudz vairāk nekā tikai medaļas.
Arī jaunākā meita Milana, kas dzimusi pagājušā gada beigās, vēl tikai soļo savas dzīves ceļa pirmajās dienās. Igors uzsver, ka meitas pašas izlems, kādus ceļus tās izvēlēsies nākotnē: «Viņas abas — gan Elīna, gan Milana — varēs brīvi izvēlēties, kas viņām patīk, un neviens viņas nevilks pie obligātā sporta, ja tas nebūs tas, ko viņas grib.»
Tikmēr Igors turpina ne tikai trenēt savu ģimeni, bet arī rūpēties par sporta attīstību Latvijā. Neskatoties uz piedāvājumiem doties strādāt uz Ameriku, viņš turpina strādāt mājās, paplašinot vingrošanas iespējas un pat atverot jaunu zāli Daugavpilī. Viņa ideja ir vienkārša — ne tikai cīnīties par zelta medaļām, bet arī par veselīgu dzīvesveidu un kustību kā dzīves pamatu.
Igors skaidri zina, ka viņa profesionālā sportista karjera ir pagājusi, bet viņa stāsts joprojām turpinās — ne tikai caur Elīnu un Milanu, bet arī caur simtiem bērnu, kuri katru dienu ienāk viņa vadītajā vingrošanas skolā.
