Lai arī šogad aprit jau 95 gadi kopš leģendārās padomju aktrises Viyas Artmanes dzimšanas dienas, viņas dzīvesstāsts joprojām asina emocijas un pārsteidz ar savas laimes un pārbaudījumu kontrastiem. Viņa, kura kino un teātra skatītājiem šķita kā aristokrātiska, neatņemama daiļuma iemiesojums, pati sevi raksturoja pavisam citādi — kā sievieti, kurai nekad īsti nav piederējusi tā sauktā sievišķīgā laime.
No ārpuses viņa bija spoža zvaigzne, kuru bieži dēvēja par „Latvijas seju”, taču patiesībā viņas dzīves pamati nebija cēlušies no aristokrātiskas vides. Viņas ģimene cieta nabadzībā — meitene jau no desmit gadu vecuma drudžaini strādāja, ganiem ganot govis, lai izdzīvotu. Šīs smagās bērnības atmiņas kļuva par viņas dzīves neatņemamu daļu un iemācīja smagi strādāt, lai sasniegtu sapņus.
Vijas ceļš uz slavu nebija ātrs. Kad viņa sāka filmēties tikai 27 gadu vecumā, daudzi nespēja iedomāties, cik tālu šī cilvēka talants aizies. Viņas karjeras kulminācija nāca vēlāk — lomas filmās un teātra izrādēs visā Padomju Savienībā ieguva milzīgu popularitāti. Turklāt uzņemšanas laukumā dzima arī kaislīga, taču sarežģīta mīlestība ar aktieri Ļevu Matvejevu, ar kuru radās meita. Viņas laulība ar citu vīrieti bija sarežģīta un nereti mākonēta ar skaudību, tomēr sabiedrība bieži vien sprieda un skandalizēja par to, kas notika aizkulisēs.
Artmane atklāja, ka meklējusi mīlestību cilvēkos, kuri nespēja viņai to sniegt tādu, kādu viņa vēlējusies. Šī nemitīgā sava laimes meklējuma sajūta — nepietiekamas maiguma, uzmanības trūkums — kļuva par noslēpumu, ko viņa ne reizi vien atklāja publiski. Pat tad, kad viņas profesionālā dzīve uzplauka un sabiedrība viņu dievināja, šis iekšējais trauksme un lūgšana pēc patiesas personīgas laimes nekad nav pazudusi.
Viņas personīgā dzīve nepalika bez drāmas — laulības grūtības, mīlestības trijstūri un publiskās runas par intīmām detaļām ļāva sabiedrībai spriest par viņas attiecībām un raksturu, kamēr pati aktrise neatlaidīgi turpināja sevi meklēt gan mākslā, gan dzīvē. Ar laiku viņa kļuva par vienu no atpazīstamākajām kino un teātra personībām, taču tās slavas ēnas pusē slēpās cilvēks, kurš centās saprast, ko patiesi nozīmē sievišķīgā laime.
Pat pēc slavas zenīta viņas dzīvesstāsts turpināja attīstīties ar pagriezieniem, kurus daudzi negaidīja. Viņas pieredze māca, ka pat acīmredzami laimīgākie dzīves posmi var slēpt sevī dziļu iekšēju meklējumu un ilgas pēc tā, kas reizēm paliek neatklāts.
