Baiba Sipeniece‑Gavare, pazīstamā Latvijas TV un radio ētera personība, publiski atklājusi, kā viņas dzīve ir mainījusies pēc 50 gadu sliekšņa un kā tagad viņa izvēlas skatīties uz katru dienu ar pilnīgi jaunu attieksmi. Viņa atzinusi, ka tie laiki, kad par niekiem varēja nervozēt un krast galvu par katru sīkumu, ir pagājuši un ka tagad ir īstais brīdis atšķirt svarīgo no pilnīgi nesvarīgā.
Baiba, kura šobrīd gatavojas jaunam stāvizrāžu ciklam ar nosaukumu “Ir vēl!”, kas pirmizrādi piedzīvos 11. oktobrī Rīgā un tiks rādīts aptuveni 20 reizes visā Latvijā, atklāj, ka savu publiciski redzamo ceļu uz šo brīdi viņa ir gājusi ar atvērtu sirdi un bieži vien smaidot arī tad, kad iekšēji bijis satraukums.
Viņa runā ne tikai par to, ko nozīmē stāvēt uz skatuves, bet arī par personīgo pieredzi un to, kā dzīves mācības ietekmē attieksmi pret rutīnu, satraukumu un bailēm. Baiba atklāj, ka, lai gan viņai arī pirms izrādēm ir bail, ka varētu kaut ko aizmirst vai notikt neparedzēts ķibelis, viņa visu to uzskata par daļu no dzīves spēles, ko vienkārši jāpieņem un jāsmejas par to.
View this post on Instagram
Savā sarunā viņa bieži atgriežas pie vienkārša, bet reizē spēcīga principa – ja situāciju nevar mainīt, tad var mainīt savu attieksmi pret to. Pēc viņas domām, dzīves skola māca ne tikai pieņemt lietas tādas, kādas tās ir, bet arī izvēlēties, par ko vērts uztraukties, un, galvenais, kad ir vērts vienkārši pasmieties.
Baiba piebilst, ka pēc 50 gadiem mēs visi kļūstam par sava veida audzinātājiem paši sev – mēs mācāmies skatīties uz situācijām no augšas, saprast, vai tas, kas notiek, tiešām ir svarīgs, un neļaut mazajām dzīves ķibelēm pārņemt mūsu iekšējo mieru. Tā vietā viņa mudina visus koncentrēties uz to, kas patiešām ir svarīgs, un nebaidīties pasmieties par pārējiem.
Viņas optimisms un spēja atrast gaismu pat visvienkāršākajās situācijās ir tas, kas daudziem cilvēkiem šķiet iedvesmojošs. Baiba uzsver, ka dzīve ir par piedzīvojumiem, arī tad, ja tie sākas ar nezināmu soli, un ka negatīvās domas nekad nedrīkst pārvērsties par dzīves galveno stāstu.
Un visbeidzot viņa atgādina, ka, dzīvojot dzīvi, mums jāizvēlas priecāties – ne tikai izdzīvot, bet tiešām dzīvot. Tas, pēc viņas domām, ir īstais laiks pēc piecdesmit – saprast, ka dzīve ir piedzīvojums, kurā prāts un attieksme ir vissvarīgākie instrumenti.
