Kad rudens lapas sāk krāsoties un pasaule paliek klusāka, populārā dziedātāja Marija Naumova izjūt īpašu, gandrīz vai maģisku nemieru. Viņa ir pārliecināta — rudens nav tikai gadalaiks, bet gan pēdējā iespēja mums visiem apstāties, pirms ziemas sals paralizē prātus. Māksliniece neslēpj, ka tieši šobrīd viņas sirds stīgas ir nospriegotas līdz pēdējam, jo uz skatuves atgriežas stāsts, kas pirms 24 gadiem mainīja viņas dzīvi. Tolaik viņa bija trausls «pīlēns», bet šodien Marija ir transformējusies par Pīļu Māti jaunajā Rēzijas Kalniņas uzvedumā «Galms (pa)galmā».
Māksliniece atzīstas, ka nespēj mierīgi lasīt Māras Zālītes sarakstītās rindas. Lasot scenāriju lidmašīnā, viņai pār vaigiem ritējušas asaras, kuras nebija iespējams valdīt. Šī smeldze nav nejauša — Marija Naumova atklāti runā par to, kā mēs šodienas pasaulē esam kļuvuši par nožēlojamām marionetēm mazu, ambiciozu un nežēlīgu cilvēciņu rokās. Tie ir tie pragmatiskie manipulatori, kuri ir gatavi kāpt pāri līķiem, lai tikai kontrolētu pūli un atņemtu mums spēju domāt patstāvīgi. Dziedātāja brīdina, ka mēs esam pārāk aizrāvušies ar materiālismu un nebeidzamo skrējienu pēc «vairāk», aizmirstot par pašām vienkāršākajām un īstākajām vērtībām.
Darbs pie jaunā iestudējuma Marijai ir kā atkailināta dvēseles duša. Viņa strādā plecu pie pleca ar Rēziju Kalniņu, kura, pēc Marijas vārdiem, katrā niansē ieliek tās sāpes un pārdzīvojumus, kas šobrīd plosa Latviju un visu pasauli. Tas nav tikai teātris — tā ir alegorija par varu un indivīdu, par to, kā neielaist sevī naidu un bailes, pat ja apkārt valda tumsa. Māksliniece atceras, kā 2000. gadā viņa uz skatuves raudāja kopā ar kolēģiem, un arī tagad, izpildot īpašo «a capella» dziesmu, skatītāju acīs viņa redz to pašu slapjo spīdumu.
Marija Naumova uzsver, ka neviens mūs neizglābs, ja mēs paši nesāksim mainīties. Viņa jūt, ka augšējie spēki mūs vēro, un šobrīd notiekošais ir kā milzīgs transformācijas eksāmens. Vai mēs spēsim palikt cilvēki un nesadalīt pasauli tikai «baltajos» un «melnajos»? Mākslinieces dzīvē šis ir ražas laiks — paralēli teātra gaitām un Ziemassvētku koncertu gaidām, viņa turpina audzināt dēlu Artūru un kopā ar vīru Raiti meklēt mirkļus mieram. Taču pat šajos klusuma brīžos viņa atceras draudzenes Līgas Robežnieces vārdus: Marija ir tā retā, kura spēj vienlaikus gan dziedāt, gan raudāt. Un tieši šī patiesā, neizmākslotā emocionalitāte ir tā, kas neļauj mums galīgi noslīkt tajā «pelēkajā caurumā», kuru ap mums būvē varaskārie manipulatori.
