Pazīstamā rakstniece Dace Rukšāne nekad nav baidījusies no atklātības, taču šoreiz viņas stāsts skar vēl dziļākas un personiskākas stīgas, atklājot sievietes iekšējo pasauli, kurā mijas vientulības alkas, pagātnes traumas un neizmērojama mīlestība pret savu vīru. Viņa neslēpj, ka radošais process viņai nav tikai profesija, bet gan veids, kā uzturēt harmoniju ģimenē. Rukšāne atzīstas: “Esmu gatava rakstīt, lai mans vīrs būtu laimīgs.” Viņai ir svarīgi redzēt vīra apbrīnu un dzirdēt tos mirkļus, kad viņš nespēj vien beigt brīnīties par sievas spēju radīt tik sarežģītas un dziļas pasaules savos darbos. Šis emocionālais atbalsts ir kļuvis par viņas dzinējspēku, pat ja pašai enerģijas ikdienā mēdz pietrūkt.
Rakstnieces dzīves gājums nav bijis tikai rožu dārzi un panākumi. Viņa joprojām spilgti atceras bērnības šausmas – skolas mobingu, kas viņu burtiski iedzina stūrī. Dace sevi toreiz redzēja kā mazu, melnu pļeckiņu, kas izmisīgi meklēja jebkādu atbalstu, lai nepaliktu viena. Bailes no vientulības viņu pavadīja ilgi, liekot pieķerties katram, kurš veltīja kaut vienu laipnu vārdu vai komplimentu. Tikai nobriedušā vecumā, kad rakstniece beidzot iemācījās būt viena un pieņemt savu pašpietiekamību, viņa sastapa savu tagadējo vīru. Šīs attiecības ir kļuvušas par viņas miera ostu, kurā pat ilgstoša kopābūšana četrās sienās kovidlaikā neradīja plaisas, bet gan nostiprināja abu saikni.
Dace atklāti runā arī par savu vizuālo tēlu un novecošanu. Skatoties uz jaunības fotogrāfijām, viņa tagad ar skumju smaidu atzīst, ka tajā laikā jutās neglīta, lai gan patiesībā bijusi apburoša. Šodien viņa pieņem savus sirmos matus un mierīgi raugās uz gadu ritumu, lai gan atzīst, ka gribētu dzīvot pasaulē bez kara ēnas. Viņas ikdiena ir balansēšana starp vajadzību pēc lielas vientulības devas un vēlmi pēc cilvēku sabiedrības. Pēc astoņiem gadiem, kas pavadīti lauku klusumā, viņa burtiski lūgusies vīram, lai viņu aizved atpakaļ pie pilsētas “gaismiņām” un cilvēkiem, jo ilgāk izturēt pilnīgu nošķirtību vairs nav spējusi.
Neskatoties uz savu vientuļnieces dabu, Dacei patīk uzņemt viesus un rūpēties par saviem mīļajiem. Viņa pati sev varētu arī negatavot, taču vīra un draugu dēļ viņa uzbur maltītes ar īpašu prieku. Rakstniece neslēpj, ka reizēm jūtas nogurusi no pārāk lielas cilvēku ņirboņas, taču tajā pašā laikā viņu iedvesmo spēcīgas personības, kas arī 80 gadu vecumā spēj saglabāt dzīvesprieku un enerģiju. Viņa apbrīno tos, kuri kustas un dzirkstī, jo pašai enerģijas rezerves mēdz izsīkt, un tad gribas vienkārši patverties savā datorā, savā tviterī un savos tekstos, kas galu galā padara viņas tuvāko cilvēku patiesi laimīgu.
