Latvijas uzņēmējdarbības vide un sociālo tīklu burbulis burtiski uzsprāga, kad atklātībā nāca ziņas par Nurmuižas restorāna un pils kompleksa sociālo tīklu kontu bloķēšanu. Galvenā varone šajā drāmā ir Kristīne Jelinska, kura līdz šim saimniekoja muižas reprezentācijas pusē, taču tagad notikumi ir uzņēmuši pavisam citu, krietni asāku pagriezienu. Pēc ilgstošas klusēšanas un minējumiem, kas tad īsti noticis aiz slēgtām durvīm, savu versiju beidzot ir sniedzis pats Oļegs Fiļs, kura vārds biznesa aprindās komentārus neprasa.
Situācija izskatās pēc klasiska un reizē sāpīga stāsta par to, kā personīgās attiecības savijas ar profesionālajiem pienākumiem un īpašumtiesībām. Viss sākās ar to, ka Nurmuižas oficiālie profili platformās “Instagram” un “Facebook” pēkšņi kļuva nepieejami vai tajos parādījās informācija, kas liecināja par kontroles zaudēšanu. Kristīne Jelinska neslēpa savu sarūgtinājumu, taču Oļegs Fiļs uz šo situāciju raugās caur vēsu un juridiski pamatotu prizmu, norādot, ka nekas nenotiek bez iemesla.
Fiļs uzsver, ka lēmums par piekļuves ierobežošanu gāja roku rokā ar pašas Kristīnes rakstītajām prasībām. Viņš skaidro, ka situācija nav radusies tukšā vietā – tā ir sekas tam, kādas pretenzijas un vēlmes tika izteiktas no otras puses. Uzņēmējs neslēpj, ka muižas tēls un tās digitālā identitāte ir uzņēmuma aktīvs, nevis privāto emociju rotaļlaukums. Viņa teiktajā jūtams stingrs nostājas svars: ja tiek izvirzīti ultimatīvi noteikumi, jārēķinās ar to, ka sadarbība maina savu formu.
Kamēr publiskajā telpā pavīdēja baumas par iespējamo atriebību vai nepamatotu rīcību, Fiļs norāda uz dokumentāliem un loģiskiem pamatojumiem. Viņš akcentē, ka Kristīnes darbība Nurmuižā vienmēr tikusi augsti vērtēta, taču brīdī, kad parādās rakstiskas prasības, kas nesaskan ar uzņēmuma interesēm vai rada juridisku neskaidrību, vadībai ir jārīkojas. Tas nav stāsts par emocijām, bet gan par skaidrām robežām, kuras šoreiz tika pārkāptas.
Atmosfēra ap šo konfliktu ir nokaitēta līdz pēdējam. Cilvēki, kuri gadiem sekojuši līdzi Nurmuižas atdzimšanai un tās krāšņajiem pasākumiem, jūtas apjukuši. Daudzi saskata šajā situācijā personīgu traģēdiju, kurā skaists sapnis par muižas dzīvi pārvēršas juridisku skaidrojumu un bloķētu kontu karā. Fiļs gan paliek pie sava – katram solim ir savs iemesls, un viņa prioritāte ir saglabāt Nurmuižas stabilitāti un reputāciju, pat ja tas nozīmē nepopulārus lēmumus attiecībā pret cilvēkiem, kas iepriekš bijuši tuvi.
Šobrīd digitālais klusums ap Nurmuižu turpinās, bet Oļega Fiļa sniegtie komentāri beidzot dod ieskatu tajā, kas patiesībā slēpjas aiz “bloķēšanas” pogas. Tas ir stāsts par rakstītām prasībām, kas nepalika bez sekām, un par to, ka pat visskaistākajās pilīs noteikumus diktē tie, kas paraksta rīkojumus.
