Latvijas mūzikas debesīs uzmirdzējusi jauna zvaigzne, taču ceļš, ko Liene Atvara mērojusi līdz Eirovīzijas skatuvei, ir bijis krietni skarbāks, nekā varētu šķist no malas. Aiz spožajiem prožektoriem un pārliecinošās balss slēpjas sieviete, kura ir gājusi cauri personīgai peklei, cīnoties gan ar bērnības traumām, gan pēkšņu, biedējošu slimību, kas draudēja atņemt viņai pašpārliecību visjutīgākajā brīdī.
Lienes bērnības ēna ir cieši saistīta ar viņas tēvu Māri Atvaru. 90. gados šis vārds bija labi zināms, taču ne jau ar labiem darbiem – viņš bija saistīts ar kriminālajām aprindām un sirga ar smagu alkohola atkarību. Šī atkarība diktēja visas ģimenes ritmu, radot nebeidzamu emocionālu spriedzi un bailes. Mazā Liene savas sāpes un pārdzīvojumus nerisināja skaļi, viņa tās burtiski “apēda”, gadiem ilgi cīnoties ar lieko svaru kā savdabīgu aizsargmūri pret ārpasaules nežēlību.
Tomēr vislielākais trieciens pienāca brīdī, kad šķita – dzīve jau tāpat ir pietiekami sarežģīta. Laikā, kad tapa viņas liktenīgā dziesma “Tu pie manis tveries”, Lienes pasaule sāka brukt. Viņa dzīvoja uz čemodāniem, nezinot, kur atradīsies pēc pāris nedēļām. Finansiālā stabilitāte bija zudusi, projekti beidzās, un tieši šajā totālās nedrošības posmā viņa pamanīja ko šausminošu – mati sāka izkrist.
Ārstu diagnoze skanēja nepielūdzami: alopēcija. Slimība, kuras laikā organisms pats vēršas pret sevi, izraisot matu izkrišanu, emocionāli Lienei bija kā auksta duša. Zaudēt kontroli pār savu ķermeni brīdī, kad nekas cits dzīvē nav drošs, bija nepanesami. Tas bija brīdis, kad viņai vajadzēja pieņemt izšķirošu lēmumu – salūzt vai beidzot atzīties sev, ko viņa patiesi vēlas.
Gulošā uz čemodāniem, starp neziņu un bailēm par savu veselību, Liene izvēlējās mūziku. Viņa saprata, ka dziedāšana ir viņas vienīgais patiesais glābiņš. Šī iekšējā krīze kļuva par dzinuli, kas viņu aizveda līdz “Supernovas” skatuvei un uzvarai. Tagad, gatavojoties lielajai Eirovīzijas skatuvei ar dziesmu “Ēnā”, Liene Atvara vairs neslēpjas. Viņa ir iznākusi no savas bērnības un slimības ēnas, lai parādītu pasaulei, ka pat visdziļākā bezcerība var kļūt par pamatu kaut kam spožam un iedvesmojošam.
