Mūziķu pāris Aija Andrejeva un Jānis Aišpurs jau ceturto vasaru pavada savā īpašajā miera ostā Ikšķilē, kur laiks šķiet apstājies un gaisā virmo neaprakstāma bērnības nostalģija. Šī vieta nav tikai parasts dārzs – tā ir emocionāla svētnīca, kurā katram augam un katram stūrim ir savs dvēselisks stāsts. Šeit, seno augļu koku paēnā, dzimst jaunas melodijas, un ik rīts sākas ar rituālu, kas daudziem varētu šķist neparasts – atspirdzinošu peldi čuguna vannā, kura lepni novietota pašā dārza vidū.

Mājas vēsture ir cieši saistīta ar Jāņa dzimtas saknēm. Interesanti, ka šo ēku pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados uzbūvēja radioinženieris Aleksandrs Liepiņš, bet tieši kaimiņos savulaik savu mājvietu iekārtoja Jāņa vectēvs. Liktenis lēma, ka māja nonāca mūziķu rokās pēc tam, kad Jāņa tēvs to iegādājās, dāvājot dēlam un Aijai iespēju šeit saimniekot. Šī pārmantojamības sajūta rada īpašu drošības un stabilitātes auru, ko mākslinieki augsti vērtē.

Aija neslēpj savas emocijas par mājas unikālo smaržu. Viņa atzīstas, ka viņai ir pat nedaudz bail no gaidāmās restaurācijas, jo tā varētu izdzēst šo specifisko bērnības aromātu, kas ir tik dārgs viņu sirdīm. Jānis, mēģinot kliedēt mīļotās bažas, joko, ka šo smaržu vajadzētu iekonservēt un ražot kā īpašus aerosolus, lai jebkurā brīdī varētu atgriezt šo mājīguma sajūtu. Viņu sapņi sniedzas līdz pat rudenīgiem vakariem, kad malkas krāsniņas sprakšķēšana un uz dzīvas uguns ceptu pankūku smarža piepilda telpas ar patiesu miera sajūtu.

Dārzā starp vārtiņiem un māju aug īpašs dāvinājums – dievkociņš. Šis augs Aijai tika pasniegts ar stingru piekodinājumu: tam jāatrodas pie pašas mājas, jo dievkociņš kalpo kā spēcīgs sargs. Ticība šim zaļajam aizstāvim piešķir mājai papildu mistikas un aizsardzības sajūtu. Tāpat dārzā savu vietu atradusi “rozā lietus hortenzija”. Tās nosaukums un klātbūtne ir tieša atsauce uz neaizmirstamo un dramatisko Alex jeb Oļega Andrejeva piemiņas koncertu Kandavā. Toreiz, tieši skanot leģendārajai dziesmai “Rozā lietus”, sākās pamatīgs pērkona negaiss, radot maģisku un reizē mežonīgu atmosfēru, kas tagad iemūžināta šajā krāšņajā ziedā.

Katrs stūris šajā dārzā ir piepildīts ar mīlestību un darbu. Kamēr Aija rūpējas par ziediem – lilijām, sniega rozēm un košajām kāršu pupām –, Jānis ir uzņēmies galdnieka un arhitekta lomu. Viņa paša rokām tapusi gan siltumnīca, gan dārzeņu dobju sētas. Viņi pat ir gatavi gaidīt vairākas sezonas, līdz ieaugsies sparģeļi, jo šajā vietā neviens nekur nesteidzas. Šī “vecmāmiņas dārza sajūta” ir tas, kas viņus baro un iedvesmo, ļaujot zem ražīgās ābeles tapt jaunām dziesmām, kas vēlāk priecēs tūkstošiem klausītāju.