Šodien, kad leģendārajai sporta personībai un sabiedrības dāmai Ulai Gīstmanei būtu apritējuši 74 gadi, viņas dzīvesbiedrs Jānis Jakobsons dalās ar atmiņām, kas liek sirdij sažņaugties un acīs ieviesties asarām. Šī ir pirmā reize, kad mīļotās sievietes dzimšanas diena tiek aizvadīta bez viņas fiziskās klātbūtnes, taču Ulas gars joprojām ir tepat līdzās, un viņa pamanījusies sarūpēt pēdējo, neticami emocionālu pārsteigumu pat pēc aiziešanas mūžībā.
Jānis Jakobsons, kurš gadiem ilgi bija Ulas balsts un uzticības persona, neslēpj, ka šis laiks ir pārpilns skumju, taču tajā pašā laikā tajā ir kaut kas maģisks. Viņš atceras mirkli, kas notika neilgi pēc tam, kad Ula devās aizsaulē. Kārtojot māju un mēģinot tikt galā ar milzīgo tukšuma sajūtu, Jānis uzdūrās kaut kam tādam, ko nebija gaidījis. Tā bija maza, rūpīgi paslēpta zīmīte, ko Ula bija uzrakstījusi un novietojusi tā, lai viņš to atrastu tieši tad, kad būs visgrūtāk.
Šis pēdējais vēstījums nebija vienkārši vārdi uz papīra – tas bija apliecinājums viņu neizmērojamajai mīlestībai un Ulas vēlmei mierināt savu vīrieti arī tad, kad viņa pati vairs nespēs viņu apskaut. Jānis stāsta, ka Ula vienmēr mācējusi pārsteigt, viņas dzīvīgums un enerģija bija lipīga, un pat slimības laikā viņa nezaudēja savu dzirksti. Viņa bija plānotāja, sieviete ar apbrīnojamu intuīciju, un šis atrastais sveiciens ir kā tilts starp abām pasaulēm, kas šodien, viņas dzimšanas dienā, šķiet īpaši nozīmīgs.
Mājās, kur vēl joprojām viss atgādina par Ulas izsmalcināto gaumi un enerģisko dabu, šodien valda klusums, taču tas nav smags. Jānis ir izlicis viņas mīļākos ziedus un aizdedzinājis sveci, pieminot sievieti, kura prata dzīvot krāšņi un aiziet paliekot neaizmirstama. Viņš atzīst, ka katra detaļa šajā zīmītē un katrs vārds, ko viņa atstājusi, kalpo kā atgādinājums par to, cik svarīgi ir novērtēt katru mirkli kopā. Ula Gīstmane savu pēdējo dzimšanas dienas ballīti sarīkoja savas ģimenes sirdīs, atstājot pēc sevis mīlestību, kas neizgaist.
Lai gan Ulas vairs nav starp mums, viņas dzīvesstāsts un šis pēdējais aizkustinošais žests turpina iedvesmot. Jānis Jakobsons ar šo stāstu atgādina mums visiem – mīlestība ir stiprāka par nāvi, un reizēm tie, kurus mēs zaudējam, atrod veidu, kā pateikt “es tevi mīlu” arī cauri mūžības plīvuram. Šodien viņš paceļ glāzi par savu mīļoto Ulu, zinot, ka viņa kaut kur tur augšā smaida savu apburošo smaidu.
