Viena no mūsu valsts spilgtākajām personībām, izcilā arhitekte un bijušā premjera Māra Gaiļa dzīvesbiedre Zaiga Gaile, atzīmējot savu 75. jubileju, nākusi klajā ar visai skarbiem un tiešiem novērojumiem par to, kā šodien izskatās un uzvedas Latvijas iedzīvotāji. Viņa, kuru daudzi pamatoti uzskata par stila un elegances etalonu, neslēpj rūgtumu par to, ka mūsdienu sabiedrībā gaume un pašcieņa pret savu vizuālo tēlu sāk strauji izzust.
Arhitekte pamanījusi skumju tendenci – latvieši ir kļuvuši ārkārtīgi nevērīgi pret sevi. Pēc viņas domām, cilvēki ir burtiski izlaidušies, zaudējot jebkādu pašdisciplīnu un iekšējo stāju. Gaile ar nostalģiju atminas vecos fotoattēlus, kur pat došanās uz pludmali bija rituāls, kas pieprasīja žaketi un vesti, turpretim šodienas realitāte ir “piepūstas” jakas un sporta bikses, kuras tiek valkātas pilnīgi visur. Viņa uzsver, ka vēlme pēc pārlieku liela komforta ir nogalinājusi eleganci, kas kādreiz bija pašsaprotama ikdienas sastāvdaļa.
Tomēr ir arī otra galējība, kas arhitektei griežas acīs vēl vairāk – tā ir mākslīguma un pārpucēšanās kultūra. Zaiga Gaile neslēpj savu nepatiku pret “pārgrimētajām” un nedabiskajām sejām, kas raugās no žurnālu vākiem un televīzijas ekrāniem. Īpaši sāpīgi viņai ir redzēt Dziesmu svētku dalībnieces, kuru tautiskais tēls tiek sabojāts ar ārprātīgi košu kosmētiku, kas pilnībā iznīcina dabisko skaistumu un svētku garu.
Arī ikdienas steigai un mūsdienu tehnoloģiju atkarībai Zaiga velta asus vārdus. Viņa nespēj saprast, kurp visi tā steidzas un kāpēc, ejot pa ielu, ir nepārtraukti jārunā pa telefonu. Arhitekte dalās ar nepatīkamu personīgo pieredzi, kad kāds jaunietis, kurš braucot skatījies telefonā, burtiski uzbraucis viņai virsū, izraisot abpusēju kritienu. Viņa pati ar velosipēdu brauc jau ceturtdaļgadsimtu un ir pārliecināta, ka sabiedrības drošībai un mieram būtu nepieciešams aizliegt austiņu un telefonu lietošanu, pārvietojoties ar braucamrīkiem.
Zaiga Gaile atklāti atzīst, ka mūsdienu “influenceri” viņai šķiet kā pilnīgi sajukuši cilvēki un viņa labprātāk norobežojas no publiskajiem pasākumiem, kas viņai liekas sekli un trokšņaini. Viņa priekšroku dod mieram savā Kaltenes jūras mājā, kur var veltīt sevi darbam, piemēram, zīmējot Vāgnera teātra kāpnes. Arhitekte vairs nealkst pēc kaislībām vai lielām ballēm, norādot, ka viņas enerģija tagad ir nepieciešama augstākiem mērķiem, nevis tukšām sarunām un “zilajām ugunīm” ekrānos.
