Latvijas estrādes zvaigzne, harizmātiskais dziedātājs un paraugtēvs Normunds Rutulis beidzot ir atvēris sirdi par tēmām, kas parasti paliek aiz skatuves priekškara. Mākslinieks, kurš publikai asociējas ar smaidu un vieglumu, neslēpj, ka viņa ceļš līdz šodienas harmonijai ir bijis līkumots un brīžiem pat sāpīgs. Šodien Normunda dzīves centrā ir viņa “karaliste” – ģimene, kuras dēļ viņš ir gatavs uz visu, taču šī apziņa nav nākusi viegli.
Rutulis neslēpj, ka viņa paša bērnības pieredze atstājusi neizdzēšamas pēdas. Lai gan attiecības ar audžutēvu bijušas mīlestības pilnas, mūziķis atzīst, ka viņam vienmēr ir pietrūcis tās īstās, dziļās vīriešu sarunas, ko var sniegt tikai bioloģiskais tēvs. Tieši šis tukšums licis Normundam solīt sev – viņa bērniem nekad nebūs jājūtas tā, it kā tēvs nebūtu sasniedzams. Viņš vēlas būt tas nesatricināmais balsts, kura viņam pašam savulaik pietrūka, lai gan paškritiski piebilst, ka ne vienmēr viss ir izdevies ideāli.
Dziedātājs nāk klajā ar manifestu mūsdienu vīriešiem: vīrietim ir jābūt pieejamam savai ģimenei 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Rutulis uzskata, ka pat 39 grādu temperatūra nav attaisnojums, lai atteiktu palīdzību savējiem. Viņaprāt, īstā tēvzemes aizstāvība sākas mājās, sargājot savas privātās valsts robežas. “Ir jābūt gatavam naktī celties un braukt, ja tas ir nepieciešams,” pārliecināti saka mākslinieks, uzsverot, ka vīrieša galvenais uzdevums ir būt noderīgam un nosvērtam jebkurā krīzes situācijā.
Tomēr šī viedība nav nākusi uzreiz. Normunds atklāti stāsta par savu “karstasinīgo” dabu un pagātnes posmu, ko pats sauc par bohēmu. Tieši šie jaunības maldi un atsevišķi dzīves gadījumi ir tas, ko viņš visvairāk vēlētos mainīt, ja vien būtu tāda iespēja. Pagrieziena punkts noticis ap 35 gadu vecumu, bet dēla Edvarda piedzimšana gadu vēlāk galīgi nostiprinājusi atbildības sajūtu, kas uz brīdi bija “izbalināta” raibajos dzīves apstākļos.
Pēc trīsdesmit kopā nodzīvotiem gadiem ar sievu Ilzi, Normunds ir atradis formulu, kas satur viņu savienību – miers, saticība un izaugsme. Viņš vairs neuztraucas par to, ko par viņu runā apkārtējie vai ko raksta svešinieki. Māksliniekam ir svarīgi tikai tas, lai viņa mājās valdītu harmonija. Viņš neatlaidīgi strādā ar sevi, mācoties “neuzvilkties” un saglabāt iekšējo mieru, lai spētu laipot pa tām kopīgajām dzīves laipiņām, ko viņi ar sievu ir būvējuši gadu desmitiem. Šis ir stāsts par vīrieti, kurš nebaidās atzīt savas vājības, lai kļūtu par patiesu spēku saviem mīļajiem.
