Ir brīži, kad laiks nevis dziedē, bet vienkārši iemāca sadzīvot ar to, kas palicis pāri pēc vētras. Lelde Vikmane, sieviete, kura Latvijas sabiedrībai vienmēr asociējusies ar neizsīkstošu eleganci, aristokrātisku mieru un starojošu smaidu, ir atvērusi savas dvēseles durvis, lai pastāstītu par gadiem, kas pavadīti klusās ciešanās. Ir pagājuši pieci gadi kopš brīža, kad viņas pasaule neatgriezeniski sašķīda drumslās, un divi no tiem bija piepildīti ar asarām, kuras nebeidza ritēt ne dienu, ne nakti. Šis stāsts nav tikai par sērām, bet par spēju atrast gaismu tur, kur citi redzētu tikai necaurredzamu tumsu.
Kad Lelde runā par savu mīļoto vīru, viņas balsī joprojām jūtams tas dziļais siltums, ko nespēj izdzēst pat nāves aukstums. Viņa atklāti atzīst, ka pirmie divi gadi pēc zaudējuma bija kā nebeidzams tunelis bez redzamas izejas. Katrs rīts sākās ar apziņu, ka ierastā pasaule vairs neeksistē, un katrs vakars beidzās ar izmisīgu lūgumu pēc miera. Viņa raudāja visur – mājās, ejot pa ielu, klusumā un starp cilvēkiem. Tās nebija vienkārši skumjas, tā bija fiziska sāpe, kas smeldz katrā šūnā. Elegance, ko mēs redzējām no ārpuses, tobrīd bija tikai trausla čaula, kas saturēja kopā salauztu sirdi.
Tomēr pat šajā emocionālajā bezdibenī Lelde nepazaudēja savu iekšējo aristokrātismu un cieņu pret dzīvību. Viņa saprata, ka sēras ir process, kuram nevar pārlekt pāri – tās ir jāizdzīvo līdz pašam dibenam. Viņa nebaidījās būt vāja, viņa nebaidījās no savām asarām. Šī atklātība ir kā mierinājums daudziem, kuri iet cauri līdzīgam ellišķīgam posmam. Viņas stāstā sāpes sastopas ar cerību, jo šodien, pēc pieciem gadiem, viņa atkal spēj elpot. Viņa joprojām jūt sava vīra klātbūtni, viņa joprojām sarunājas ar viņu savās domās, taču tagad asaras ir nomainījis skumjš, bet mierīgs smaids.
View this post on Instagram
Lelde Vikmane uzsver, ka tieši šī spēja transformēt sāpes mīlestībā ir palīdzējusi viņai izdzīvot. Viņa nav centusies aizmirst vai izdzēst pagātni, tieši otrādi – viņa to nēsā sev līdzi kā dārgu rotaslietu, kas atgādina par reiz piedzīvoto laimi. Viņas ikdiena tagad ir citāda, klusāka, taču ne mazāk piepildīta. Viņa turpina iedvesmot savus studentus un apkārtējos, rādot piemēru, kā palikt sievietei ar lielo burtu pat tad, kad šķiet, ka dzīve ir beigusies. Tas ir stāsts par to, ka pēc katras ziemas, lai cik gara un auksta tā būtu, tomēr pienāk pavasaris, pat ja tas šķiet neiespējami.
