Mūziķis Andris Kivičs gadiem ilgi ir bijis sabiedrības uzmanības centrā, viņa gaitas tiek apspriestas katrā krogā un sociālo tīklu grupā, taču šoreiz starmešu gaismā nonācis cilvēks, kurš visus šos gadus palicis dēla slavenā vārda ēnā. Mākslinieka tēvs, Andris Kivičs seniors, nule kā atzīmējis savu 77. dzimšanas dienu un nolēmis, ka ir pienācis laiks runāt atklāti. Viņa sirds stāsts ir apkopots pirmajā grāmatā “Ceļš. Atmiņu stāstījums”, kurā seniors ne tikai gremdējas bērnības atmiņās, bet arī skarbi un tieši analizē savas attiecības ar dēlu, kura dzīve nereti kļuvusi par publisku izrādi.
Seniors neslēpj, ka gadu desmitiem ilgais laiks, kad viņa vārds tiek asociēts tikai un vienīgi ar dēla skandalozo slavu, ir bijis emocionāli smags pārbaudījums. “Daudzi vecāki domā, ka atvase ir kā atzars no viņu koka, taču bērns ir individuāla personība,” uzsver tēvs, liekot noprast, ka viņa paša identitāte gadiem ilgi tikusi it kā izdzēsta. Viņš atklāti atzīst, ka vecāku kādreizējais lēmums dēlam dot tieši tādu pašu vārdu un uzvārdu ir bijusi milzīga kļūda, kuras sekas neviens toreiz nespēja prognozēt. Šī identitāšu saplūšana radījusi ne mazums pārpratumu, kas senioram sagādājuši patiesu diskomfortu.
Viens no spilgtākajiem un emocionāli smagākajiem stāstiem seniora atmiņās saistās ar laiku, kad vēl neeksistēja mobilie telefoni. Kādā vakarā mājās atskanējis zvans, un sveša meitene, domājot, ka runā ar jauno Kiviču, sākusi viņu nežēlīgi izlamāt par neierašanos uz solīto randiņu. “Man tā bija morāla trauma,” tagad ar skumju smaidu atceras seniors, taču tajā brīdī tas bijis trieciens zem jostasvietas. Viņš pat nepaguva ieteikties, ka ir pavisam cits cilvēks, kad klausule jau tika nomesta. Šādi mirkļi ir atstājuši neizdzēšamas pēdas viņa dvēselē, liekot justies kā svešas dzīves ķīlniekam.
Turklāt izrādās, ka pat leģendārais uzvārds Kivičs ir radies tīras nejaušības un padomju ierēdņu paviršības dēļ. Līdz 16 gadu vecumam Andris seniors patiesībā bija Ķīvītis, taču Kuldīgas pasu galda darbinieki acīmredzami neprata rakstīt latviski. “Mana galva bija pilna ar vēju,” viņš atzīst, skaidrojot, kāpēc uzreiz nepamanīja kļūdu jaunajā pasē. Tā kā dzimšanas apliecība bija pazudusi, viņam nācies pieņemt šo svešo uzvārdu kā savu likteni. Tagad, izdodot grāmatu, seniors uz vāka īpaši izcēlis vārdu “seniors”, lai pasaule beidzot ieraudzītu viņu pašu, nevis tikai viņa dēla tēvu. Šis ir stāsts par vīrieti, kurš visu mūžu nesis svešu krustu un beidzot vēlas būt brīvs.
