Liepājas teātrī šobrīd plosās īsta emociju vētra, un tās centrā ir jaunais, neuvērtējami talantīgais aktieris Valts Skuja. Skatītāji, kuriem paveicies noskatīties jauno izrādi Freimanis, nespēj valdīt emocijas un zālē burtiski slīkst asarās, nespējot noticēt savām acīm. Cilvēki atzīst, ka uz skatuves notiek kaut kas maģisks un neizskaidrojams, jo viņi tur patiešām redz pāragri mūžībā aizgājušo leģendu Mārtiņu Freimani. Tas, ko spēj izdarīt aktieris Valts Skuja, tiek dēvēts par kaut ko fenomenālu, jo viņš burtiski atdzīvina tautas mīlētā dzejnieka un mūziķa tēlu.
Taču aiz šiem grandiozajiem panākumiem un publikas ovācijām slēpjas smaga un tumša mākslinieka vientulība. Pretēji tam, ko visi runā par abu vīriešu vizuālo līdzību, personīgās sarunas laikā šo līdzību nevienā mirklī pat nevar saskatīt. Pats aktieris Valts Skuja klusā vientulībā un dziļās pārdomās atzīst skarbu patiesību, kas daudziem var šķist neizprotama. Man ir tēls, aiz kura es dzīvoju, un tieši tā esmu iemācījies eksistēt šajā skarbajā pasaulē, kādā brīdī emocionāli noteiks Valts, atklājot savas dvēseles tumšākos nostūrus un to, cik smaga patiesībā ir šī aktiera profesijas sodība.
Rīgas puisis, kurš reiz pameta galvaspilsētu, tagad jau deviņus gadus sevi sauc par liepājnieku. Kad pēdējās dienās Liepājas vējš pūš tik pamatīgi, ka šķiet, pie tā nekad nevarēs pierast, Valts tikai nosmaida. Viņš atceras, kā pašā sākumā, tikko atbraucis uz šo vēju pilsētu, nodomājis, ka tā ir forša vieta, vienīgi žēl, ka visu laiku pūš tas negantais vējš. Taču viņš pierada ātri. Kad viņš, tikko ieradies no trokšņainās Rīgas, sāka šeit savu jauno dzīvi, apkārtējie interesējās, vai nav bijusi sajūta, ka nokļuvis pilnīgi citā pasaulē. Taču jāsāk ar to, ka pirms tam Valts Liepājā vispār nekad dzīvē nebija bijis. Un viņš sākotnēji pat nezināja, ka te paliks uz dzīvi.
Rīgā jauno vīrieti nekas neturēja, tāpēc lēmums bijis viegls. Tagad Liepājā viņš aizvadījis jau deviņus gadus un uz Rīgu nemaz tik bieži nebrauc. Tikai retu reizi, lai nofilmētos kādā projektā vai vasarā satiktu savu mīļo mammu, brāli un kādu senu čomu. Aktieris vienmēr ir svēti uzskatījis, ka tur, kur viņš atrodas, ir viņa mājas, un pilsētā viņam nekā netrūkst. Ja kādam jādod padoms, kur Liepājā noteikti aiziet, Valts nešauboties sauc Liepājas teātri un kādu vietu Lielajā ielā, kur nobaudīt gardu kebabu. Jūra viņam šķiet par plašu, tā nav viņa stihija, tāpēc tur viņš iegriežas retāk, priekšroku dodot klusajam priežu mežam. Tur valda miers un klusums. Valts šobrīd ir apmēram tajā pašā vecumā, kādā bija Mārtiņš Freimanis, kad atradās savā dzīves augstākajā punktā. Un tieši tagad jaunais aktieris visā pilnībā saprot, kā tajā visā slavas mudžeklī var pēkšņi pazust, kaut kur aizpeldēt un cik nežēlīgi ātri viss var beigties. Ironiski, bet pirms studiju uzsākšanas Liepājas Universitātes aktiermeistarības programmā, Valts teātrī vispār nekad dzīvē nebija bijis, kas šo stāstu padara vēl dramatiskāku un neticamāku.
