Latvijas teātra un kino vēsturē ir personības, kuru vīrišķīgais skaistums, spēks un talants šķita gluži vai mūžīgi. Leģendārais aktieris Gunārs Cilinskis neapšaubāmi bija viens no viņiem – vīrietis, kura dēļ juka prātā tūkstošiem pielūdzēju un kura stāvs izstaroja absolūtu dzīvības enerģiju. Tomēr aiz šī iespaidīgā, šķietami neievainojamā stāva slēpās baisa mistika un likteņa pirksts, par kuru pat tuvākie draugi un kolēģi sākumā baidījās pat domāt. Izrādās, ka mākslinieka pāragrā un pēkšņā aiziešana mūžībā nebija vienkārši nelaimes gadījums vai nejaušība – tā bija baisa, iepriekš izzīlēta pravietojuma piepildīšanās, ko aktieris pats nesa sev līdzi kā smagu noslēpumu.
Pirms deviņdesmit pieciem gadiem, krāšņā pavasara dienā – divdesmit trešajā maijā – pasaulē nāca šis neparastais latviešu skatuves un ekrāna elks. Viņa dzīves pavediens pārtrūka negaidīti, pašā spēku briedumā, kādā tveicīgā un smacējošā jūlija dienā. Tikai krietni vēlāk, kad pirmie asaru plūdi jau bija rimušies, viņa tuva kolēģe un uzticamā cīņas biedrene nolēma lauzt klusēšanu. Viņa atklāja pasaulei patiesību, kas liek matiem celties stāvus – Gunāram Cilinskim viņa paša nāves stunda un konkrētais datums tika burtiski acīs pateikts krietnu laiku pirms traģēdijas.
Šo neticamo, elpu aizraujošo un reizē šausminošo stāstu par liktenīgo pareģojumu uzticēja nu jau aizsaules ceļos esošā aktrise un slavenā Harija Liepiņa atraitne Mudīte Šneidere. Viņa ar milzīgu smagumu sirdī atcerējās tos gadus un nešķiramo draudzību, kas saistīja viņu kursu. Viņi visi turējās kopā līdz pēdējam mirklim, cits citu atbalstot un mīlot kā īstu, lielu ģimeni. Tajā liktenīgajā gadā visiem kursabiedriem pēc kārtas apritēja apaļas un zīmīgas sešdesmit gadu jubilejas. Svinības sekoja viena otrai, taču kādā no šīm kopā būšanas reizēm svētku prieku nomainīja dīvaina, auksta ēna. Gunārs Cilinskis pēkšņi, pilnīgi nopietni un bez mazākā joka sava kuplā draugu loka priekšā izmeta vārdus, kas visos iedzina šausmas. Viņš mierīgā, bet liktenīgā balsī paziņoja, ka tieši pēc gada, divdesmit piektajā jūlijā, viņu gaidot milzīgs, neatgriezenisks un briesmīgs zaudējums.
Šī baisā pareģojuma saknes meklējamas kinofilmas Vilkaču mantiniece uzņemšanas laukumā. Filmas tapšanas laikā tika inscenēta vērienīga tirgus aina, un, lai viss izskatītos pēc iespējas autentiskāk, masveida skatos tika uzaicināti piedalīties īsti čigāni. Trokšņa, krāsu un kņadas vidū kāda nezināma čigāniete pēkšņi cieši ieskatījās Gunāra acīs. Viņa pienāca pie staltā aktiera un neatlaidīgi noteica, ka vēlas viņam pazīlēt nākotni. Cilinskis ļāvās šim mirklim, taču tas, ko noslēpumainā sieviete saskatīja viņa plaukstā vai acīs, izrādījās baisa patiesība. Viņa precīzi un bez žēlastības izzīlēja viņa likteni. Šie vārdi tik dziļi iespiedās mākslinieka apziņā, ka nākamā gada divdesmit piektā jūlija rītā viņš nespēja rast mieru. Tajā rītā viņš pēkšņi paziņoja mājiniekiem, ka viņam steidzami jāaizbrauc uz Rīgu, lai klātienē apskatītos, kas īsti notiek viņu Ausekļa ielas dzīvoklī. Viņu vajāja nospiedoša priekšnojauta, viņš skaļi prātoja, ka tikai dzīvoklis nav izlaupīts vai izpostīts. Viņš meklēja racionālus izskaidrojumus savam nemieram, taču kurš gan tajā brīdī varēja iedomāties, ka briesmas slēpjas nevis tukšajās sienās, bet gan viņa paša krūtīs. Neviens nevarēja paredzēt, ka šajā spēcīgajā, vīrišķīgajā un vizuāli tik varenajā augumā patiesībā pulsē tik bīstami vāja un nogurusi sirds.
Tā gada divdesmit piektais jūlijs izvērtās par nepanesami karstu un smacīgu dienu. Tā bija neierasti sausa, dedzinoša vasara, kad gaiss burtiski vibrēja no svelmes. Šīs dienas traģiskos notikumus, kas uz visiem laikiem pārvērta Latvijas kultūras pasauli, vēlāk detalizēti atstāstīja Gunāra Cilinska un aktrises Veltas Līnes vedekla, aktrise Ilze Pukinska. Viņa lieliski atcerējās katru sekundes simtdaļu. Velta bija viņu sirsnīgi uzaicinājusi uz kopīgām pusdienām, un Ilze devās ciemos pie viņiem uz gleznaino Baltezeru, kur ģimene mēdza patverties no pilsētas svelmes. Mājas atmosfēra bija mierīga, uz galda tika pasniegta vienkārša, vasarīga piena zupa ar dārzeņiem. Šis ēdiens Ilzei pēc tam kļuva par mūža smagāko traumu – kopš tās šausmīgās dienas viņa vairs nekad nespēja pat paskatīties uz šādu zupu, jo tā acumirklī asociējās ar sekojošo murgu.
Pusdienu laikā Gunārs Cilinskis mierīgi noteica, ka pirms ēšanas vēlas vēl pēdējo reizi izbraukt ar ūdensslēpēm pa ezera spoguli. Viņš vēlējās vienkārši atsvaidzināties dedzinošajā karstumā un tikai pēc tam sēsties pie galda. Taču Ilze savā sievietes intuīcijā jau pamanīja ko aizdomīgu – viņa skaidri redzēja, ka vīrietis nemaz nejūtas pārāk labi, viņa sejas panti nodeva nespēku. Par godu spītējot pašsajūtai, Gunārs tomēr kāpa laivā un devās ezerā. Tas bija pats pirmais laivas brauciens tajā liktenīgajā vasarā, un Gunārs tajā devās kopā ar savu labu draugu, pieredzējušo kinooperatoru Gvido.
Laiva uzņēma ātrumu, ūdens šļakatas šķīda uz visām pusēm. Gvido vēlāk savās personīgajās atmiņās ar smagām sirdssāpēm ierakstīs tos acumirkļus, kas sekoja. Viss notika zibsnīgā ātrumā. Aktieris tikko bija sācis skaisti un pārliecinoši braukt aiz laivas, baudot ātrumu, kad pēkšņi, pilnīgi bez brīdinājuma, viņš sabruka. Gvido savās piezīmēs fiksēja, ka tas izskatījās tā, it kā Gunāru pēkšņi kāds no malas būtu mērķtiecīgi sašāvis – viņš vienkārši saļima un pazuda ūdenī. Operators pirmajā sekundē pat sajuta niknumu un aizkaitinājumu, nodomājot, ka tik lieliski taču brauciens bija sācies, bet tagad atkal jāmet riņķī laivas loks, lai vilktu draugu laukā. Taču joki bija tālu. Gunāru ar milzīgām pūlēm izvilka no ezera dziļuma krastā. Tuvinieki un draugi izmisumā centās darīt visu iespējamo, veica mākslīgo elpināšanu, cīnījās par katru elpas vilcienu un sauca palīgā mediķus. Kad pēc neilgāka laika notikuma vietā ieradās steidzamās medicīniskās palīdzības brigāde, glābt leģendu jau bija par vēlu. Viņa lielā, bet vājā sirds bija apstājusies uz visiem laikiem. Noslēpumainās čigānietes baisais tirgus laukuma pareģojums bija piepildījies ar milimetra precizitāti. Tajā liktenīgajā un karstajā vasarā izcilajam Latvijas aktierim bija tikai sešdesmit viens gads.
