Viņš bija pūļa dievināts, taču vientuļš savā neizbēgamajā talantā. Gunārs Cilinskis — vīrietis, kura zilajos, laipnajos bērna skatienos un plato plecu siluetā bija iemīlējusies visa valsts, aiz skatuves priekškara slēpa pavisam citu, neizdibināmu pasauli. Sabiedrība no viņa kā gladiatoru cīņās nemitīgi pieprasīja kvēla mīlētāja un nesatricināma varoņa tēlu, taču viņa paša trauslā un lielā sirds klusībā asiņoja, tik daudzas reizes dzīvē esot spiesta mīlot atteikties un klusēt.
Šis apbrīnojamais, labsirdīgais milzis patiesībā bija neiedomājami kluss, noslēgts un pat kautrīgs vientulis. Tikai uznākot uz skatuves vai ieslēdzoties kino kamerām, viņš acumirklī pārtapa par visu — cinisku neģēli, sabiedrības lauvu, kaislīgu pavedēju, viltīgu krāpnieku, izmeklētāju, jūras vilku vai salauztu neveiksminieku. Tā bija Dieva dota dāvana, ko pavadīja smags perfekcionisma slogs. Laikabiedri atceras, ka Gunāram Cilinskim bija šausmīgi grūti atvērt savu patieso jūtu pasauli citu acīm. Viņš paniski baidījās kļūt smieklīgs, atklājot savu maigumu, prieku vai dziļās sāpes. Tā bija ziemeļnieciska, pat lepna kautrība, kas neļāva publiski rādīt savu ievainojamo iekšpusi. Tikai vēlāk, gadiem ejot, gaismā nāca fakts, ka šajā izskatīgajā elka stāvā mājoja mūžīgs mazvērtības komplekss, kas lika strādāt līdz spēku izsīkumam. Pārliekā paškontrole dzinusi viņu izmisumā — jo vairāk viņš pūlējies atbrīvoties, jo lielāks saspringums pārņēmis ķermeni un prātu.
Tomēr 1975. gada vasarā, kad pie Zvirgzdu ezera, Ēdoles centrā un Kažoku mājās tapa leģendārā filma Ezera sonāte, viņš beidzot ieguva tiesības runāt par to, kas plosīja viņa paša dvēseli. Bez politiskās ideoloģijas, bez sociālā spiediena — tīras attiecības, mīlestība, pienākums un sāpīgā atteikšanās. Viņš pats kļuva par to ezeru, kura dzīlēs slēpās viss pateiktais un vēl vairāk noklusētais.
Taču pār mākslinieka dzīvi jau laikus bija pārkritis noslēpumains ēnu plīvurs. Savā 60 gadu jubilejā Gunārs Cilinskis bija atļāvies rūgti pajokot par kādu biedējošu pareģojumu. Filmas Vilkaču mantiniece uzņemšanas laikā kāda čigāniete viņam bija izzīlējusi likteni — viņam esot atlicis pavisam maz laika, un tieši pēc gada, 25. datumā, viss beigšoties. Aktieris steidzās dzīvot. Viņš vairākkārt draugiem un tuviniekiem bija atkārtojis, ka laika ir palicis pavisam maz, ka viss jāpaspēj. 1991. gada decembrī, lasot dzeju, kas pilnībā izteica viņa būtību, neviens vēl nenojauta, ka tā būs pēdējā reize. Tikšanās laikā tika runāts par māti, brīvību, vecumu, dzīves pieredzi un zemi, bet gaisā jau virmoja neizbēgamā šķiršanās.
Liktenīgajā 1992. gada 25. jūnijā, tieši tajā datumā, par kuru reiz bija brīdinājusi čigāniete, Gunārs Cilinskis devās savā pēdējā braucienā ar ūdensslēpēm Lielajā Baltezerā. Todien, pirms kāpt laivā, viņš bija pārlasījis kādu no skarbākajām un netaisnīgākajām recenzijām par savu darbu. Viņa klusā, jūtīgā un tobrīd jau smagi slimā sirds nespēja izturēt šo kārtējo, nepelnīto triecienu. Viņš aizgāja tieši debesīs no ezera viļņiem, atstājot aiz sevis neizmērojamas skumjas un tukšumu.
Mākslinieka pēkšņā aiziešana vasaras vidū bija briesmīgs un nepanesams trieciens visai Latvijai. Pēc viņa nāves teātrī pat sāka notikt mistiskas lietas — aktieris Juris Hiršs uz grīdas pie skatuves nejauši atrada mazu zīmīti ar Gunāra Cilinska vārdu laikā, kad viņš jau sen vairs nebija starp dzīvajiem, ko kolēģi uztvēra kā pēdējo, kluso sveicienu no aizsaules. Tomēr leģendas gēni un slavenais, dziļais ezera skatiens nav zudis — viņa mazmeita Margareta Māra ir mantojusi šo neticamo skaistumu un jau iekaro galvenās lomas kino ekrānos Lielbritānijā, pierādot, ka patiesas alkas un mīlestība nekad neizgaist.
