Jaunās un dzīvespriecīgās sievietes pasaulē katra diena bija kļuvusi par nepanesamu cīņu, kurā klusi, bet nežēlīgi uzvarēja neizprotams un postošs ienaidnieks. Anastasija Aleksejevska šodien uz savu pagātni skatās ar asarām acīs un dziļu, patiesu bijību, jo viņa skaidri zina, kā tas ir – atrasties pašā bezdibeņa malā, kad paša ķermenis tevi nodevīgi pieviļ un dzīvības pavediens kļūst tik tievs, ka var pārtrūkt jebkurā sekundē. Viņas personīgais murgs sākās tālajā Vācijā, kad Anastasijai bija tikai divdesmit gadu. Tajā vecumā, kad citi jaunieši bauda dzīvi, dejo, mīl un kaļ grandiozus nākotnes plānus, viņai seju pret seju nācās sastapties ar baisu, nepielūdzamu diagnozi, kas skanēja kā nežēlīgs spriedums – vilkēdes nefrīts. Tā bija postoša imūnsistēmas slimība, kas lēnām, bet mērķtiecīgi iznīcināja viņas nieres, dienu no dienas atņemot cerību un normālu ikdienu.
Gadiem ilgais un mokošais ceļš līdz šīs patiesās diagnozes noteikšanai bija ne tikai fiziski smags, bet arī emocionāli pilnībā graujošs. Anastasija atceras to nomācošo neziņu un bezpalīdzības sajūtu, kad neviens nespēja sniegt skaidras atbildes. Taču vislielākais un smagākais trieciens sievieti piemeklēja vēlāk, kad situācija kļuva pavisam kritiska un ārstu teiktais burtiski sagrāva viņas līdzšinējo pasauli. Pienāca brīdis, kad viņas pašas nieres vairs nespēja pilnvērtīgi funkcionēt un darbojās vien ar katastrofāliem trīspadsmit līdz piecpadsmit procentiem no visas nepieciešamās jaudas. Tas bija izmisuma un galēja sabrukuma punkts, kad vienīgais glābiņš un pēdējā iespēja palikt dzīvo vidū bija steidzama orgāna transplantācija.
Sirds vairojās bailēs un prātu pārņēma stindzinošas tirpas, kad ārsti paziņoja šo skaudro patiesību. Anastasija atklāti un neslēpjot savas emocijas atzīst, ka tajā liktenīgajā brīdī viņai bija neizsakāmi, līdz sirds dziļumiem bail. Dzīve vienā vienīgā sekundē mainījās pilnībā un neatgriezeniski, pārvēršoties gaidīšanas un neziņas pilnā pilonā. Katra sekunde bija dārga, un neviens nevarēja garantēt, kā beigsies šī skaudrā cīņa par eksistenci. Tomēr liktenis izrādījās labvēlīgs un uz smaidīgās sievietes pleca uzlika savu sargājošo roku, dāvājot viņai brīnumu, ko daudzi tā arī nesagaida.
Tad beidzot pienāca tā neaizmirstamā un satraucošā nakts. Pēc garas, mokošas un emocionāli novurdinošas cīņas, pašā vasaras pilnumā, kad daba ziedēja un plauka, Anastasija piedzīvoja savu lielāko dzīves pagriezienu un visīstāko brīnumu. Tas notika ne tik senā pagātnē, kad mediķu komanda paveica šķietami neiespējamo. Viņai tika veikta tik ļoti gaidītā un glābjošā nieru transplantācijas operācija, kas burtiski izrāva jauno sievieti no nāves skavām. Viņa ir neizsakāmi un mūžīgi pateicīga visai pašaizliedzīgajai speciālistu komandai, kas negulēja naktis un cīnījās par viņas tiesībām elpot un dzīvot bez neizturamām sāpēm. Latvijā šāda sarežģīta orgānu transplantācija ir simtprocentīgi valsts apmaksāta ārstēšana, un šo titānisko darbu ikdienā veic Latvijas Transplantācijas centra un Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta profesionāļi, kas katru dienu dara īstus brīnumus.
Šodien Anastasija uzsver, ka viņai ir dota pati dārgākā dāvana pasaulē – otrā iespēja dzīvot pilnvērtīgi, smieties un elpot ar pilnu krūti. Viņa nav palikusi vienaldzīga pret citu nelaimēm un savu smago, asarām slacīto pieredzi ir pārvērtusi dedzīgā vēlmē palīdzēt tiem, kuri joprojām cieš un atrodas neziņā. Tagad viņa aktīvi rīkojas un organizē vērienīgu, sirdi sildošu labdarības koncertu ar zīmīgu nosaukumu, kurā skanēs ne tikai pacientu skaudrie un patiesie dzīves stāsti, bet arī populāru mākslinieku krāšņi priekšnesumi, unikāla modes skate un aizraujoša labdarības loterija.
Visi šajā pasākumā savāktie naudas ziedojumi tiks novirzīti īpašam un ļoti svarīgam pilotprojektam, kura galvenais mērķis ir nodrošināt agrīnu un pieejamu nieru slimību skrīningu tieši tālākos Latvijas reģionos, kur palīdzība bieži vien nonāk pārāk vēlu. Anastasija ar visu savu sirdi un dvēseli vēlas pievērst sabiedrības uzmanību tam, cik kritiski svarīga ir savlaicīga diagnostika. Viņa vēlas panākt, lai baisās un mānīgās kaites tiktu atklātas laikus, nepieļaujot to attīstīšanos līdz tam bīstamajam un kritiskajam stāvoklim, kādu reiz nācās pārdzīvot viņai pašai, raugoties nāvei tieši acīs.
