Rīgas naktsdzīves un kvīru kultūras epicentrā briedis pamatīgs sprādziens, kas beidzot ir nācis gaismā, satricinot ballīšu mīļotāju rindas. Ilggadējā un harizmātiskā populārā Rīgas naktskluba un kultūrvietas Skapis vadītāja, seja un dvēsele Ieva Mīts ir pieņēmusi radikālu un neatgriezenisku lēmumu, kas pieliek punktu veselam laikmetam. Viņa pilnībā pamet savu līdzšinējo darbavietu, kurā pavadīti tik daudzi neprātīgi gadi, un nomet aiz sevis smagu, metaforisku plīvuru, paziņojot vārdus, kas daudziem liek aizturēt elpu: “Domāju, ka šeit nekad vairs neatgriezīsies.” Šis paziņojums izskan kā pērkons no skaidrām debesīm, jo tieši Ieva Mīts bija tā, kura ilgstoši diriģēja pūli, kūrēja drosmīgus mākslas pasākumus, aizstāvēja vietējo kopienu un pati kā dīdžejs iegrieza karstākās deju grīdas, liekot vibrēt visai pilsētai.
Aiz šī dramatiskā soļa slēpjas ne tikai profesionālas pārmaiņas, bet gan dziļš, personisks un emociju pārpilns dzīves stāsts. Cilvēki, kuri viņu redzēja starmešu gaismā pie dīdžeja pults, izstarojot neizsmeļamu enerģiju, pat nenojauta, kādas iekšējās vētras un rētas šī sieviete nēsā sev līdzi jau kopš agras jaunības. Ievas ceļš līdz šim brīdim ir bijis pilns ar skaudriem dzīves satricinājumiem – bērnība deviņdesmitajos gados ar mūžīgi aizņemtu tēvu, vecāku laulības sāpīga izjukšana un pilnīgs drošības sajūtas sabrukums jau pusaudža vecumā. 14 gadu vecumā, pārvācoties no Siguldas uz Rīgu, viņa nonāca skarbā un svešā vidē, kur nācās saskarties ar alkoholu un pat narkotikām, kamēr vecāki, iegrimuši savos strīdos, neko nepamanīja. Tikai pašas agrīna apņemšanās un dzelžains raksturs palīdzēja viņai neaiziet pa pilnīga sabrukuma taku.
Ieva Mīts jau iepriekš ir atklāti runājusi par to, cik smagus pārdzīvojumus viņai nācies pārciest, tostarp emocionālas vētras, naudas trūkumu un pat pieredzētu seksuālo vardarbību, par ko sabiedrībā bieži vien klusē. Turklāt viņas ikdienu gadiem ilgi ietekmējusi nopietna medicīniska diagnoze – bipolārie traucējumi, kas nepārtraukti rada neparedzamus dzīves kāpumus un dziļus, tumšus kritumus. Neraugoties uz šo milzīgo psiholoģisko smagumu un pastāvīgo trauksmi, kas viņu vajāja kopš brīža, kad viņa 17 gadu vecumā pameta mājas, Ieva spēja izveidot vietu, kas simtiem citu cilvēku kļuva par drošu patvērumu un brīvības oāzi. Tagad, kad šī nodaļa ir noslēgusies, viņa ir gatva spert nākamo soli nezināmajā, skaidri apzinoties, ka atpakaļceļa vairs nav. Šis lēmums ir galīgs un slēpj sevī smagu, bet reizē atbrīvojošu punktu viņas dzīves dramatiskajā hronikā.
