Slavenais un panākumiem bagātais latviešu diriģents Ainārs Rubiķis šobrīd piedzīvo vienu no smagākajiem un emocionāli postošākajiem posmiem savā mūžā. Kamēr skatītāji zālē apbrīno viņa talantu un enerģiju uz skatuves, aiz tās norisinās patiesa cilvēciska drāma, kuras ēnas beidzot tiek izgaismotas. Mūziķis ir nolēmis spert ārkārtīgi drosmīgu un nesaudzīgi atklātu soli, publiski paziņojot par savu ilggadējo cīņu ar postošu slimību, kas gadiem ilgi paralizējusi viņa ikdienu un iekšējo pasauli.
Mākslinieka personīgajā dzīvē šobrīd plosās īsta vētra, kas piesaistījusi visas sabiedrības uzmanību un liek saspringti sekot līdzi katram pavērsienam. Pašlaik tiek oficiāli šķirta viņa daudzus gadus ilgusī laulība ar tautā mīlēto un izcilo aktrisi Rēziju Kalniņu. Šī savienība reiz tika uzskatīta par vienu no radoši spēcīgākajiem pāriem valstī, taču tagad tā ir nonākusi līdz tiesiskam finālam. Tiesa, par pašas laulības iziršanas detaļām, aizkulišu strīdiem vai konkrētiem iemesliem diriģents šobrīd izvēlas stingri klusēt. Viņš pats neslēpj, ka šādu klusēšanas pozīciju ir spiests ieņemt pēc savas advokātes tieša un kategoriska lūguma, lai neietekmētu sensitīvo procesu.
Lai patvertos no Latvijā valdošās ažiotāžas un rastu kaut nelielu mieru radošajā darbā, diriģents lielāko daļu sava laika tagad pavada tālu prom no dzimtenes. Viņa pašreizējās mītnes un darba mājas ir Vācija, precīzāk, Kasele, kur viņš turpina savu aktīvo un profesionālo darbību, pilnībā nododoties mūzikai un mēģinājumiem. Tomēr ģeogrāfiskais attālums nespēj izdzēst tās smagās atmiņas un pārdzīvojumus, kas viņu vajā jau ilgāku laiku.
Nesenajā un negaidīti skaudrajā intervijā Rubiķis ir izlēmis vairs neslēpt patiesību un atzinies, ka tieši pirms četriem gadiem viņa dzīvē iestājās pilnīga tumsa. Viņš piedzīvoja ārkārtīgi smagu, postošu un dziļu psihosomatisku depresiju. Šis stāvoklis burtiski paralizēja viņa ķermeni un prātu, padarot parastu eksistenci par nepanesamu nastu. Lai gan mākslinieks šobrīd ir gatavs runāt par pašu slimību, viņš joprojām stingri atsakās nosaukt un analizēt tos konkrētos cēloņus vai liktenīgos notikumus, kas viņu noveda līdz šim baisajam lūzuma punktam. Šie iemesli paliek apslēpti, taču sekas ir redzamas joprojām.
Šajā smagajā cīņā par atgriešanos dzīvē diriģents nav bijis viens. Viņš izjūt milzīgu, vārdos neaprakstāmu pateicību pret savu terapeiti, kura burtiski izglāba viņu no pilnīga sabrukuma. Rubiķis neslēpj emocijas, runājot par to, kā šī speciāliste soli pa solim viņu vilka laukā no biezās tumsas un bezcerības bezdibeņa, kurā viņš bija iesprostots. Pateicoties šim neatlaidīgajam darbam ar sevi un profesionālam atbalstam, viņam ir izdevies saglabāt spēju strādāt un funkcionēt.
Tomēr atveseļošanās ceļš nav bijis ne ātrs, ne viegls. Diriģents atklāti un bez aplinkiem paziņo, ka jau četrus gadus nepārtraukti lieto antidepresantus. Šie medikamenti ir kļuvuši par viņa ikdienas neizbēgamo sastāvdaļu, lai spētu izturēt milzīgo spiedienu, ko uzliek gan sabiedrības gaidas, gan smagais laulības šķiršanas process, gan paša iekšējie dēmoni. Šī skaudrā atzīšanās parāda, ka pat vislielākie panākumi un slava nespēj pasargāt cilvēku no garīgās veselības krīzes un smagiem dzīves triecieniem, ar kuriem tagad Rubiķim nākas saskarties aci pret aci.
