Multimāksliniece un aktrise Elīna Maligina vienmēr ir bijusi personība, kuras dzīve atgādina krāšņu, reizēm pat bīstami izaicinošu performanci. Viņas radošā darbība jau gadiem sniedzas iespaidīgā amplitūdā – no dramatiskām lomām uz teātra skatuves un provokatīvām mākslas izpausmēm līdz gleznošanai un emocionāli piesātinātai rakstīšanai. Tomēr aiz šīs spožās mākslinieciskās fasādes slēpjas privātā dzīve, kas piedzīvojusi krasus kontrastus – no neizmērojamas mīlestības līdz stindzinošai traģēdijai, no neviltota prieka līdz smagai depresijai un brīžiem, kad gribas vienkārši padoties un salūzt.
Jau vairākus gadus par Elīnas otrajām mājām ir kļuvusi tālā un saulainā Spānija. Šī eksotiskā vide nav izvēlēta nejauši, jo tur viņa beidzot spēj elpot brīvāk. Sarunā māksliniece drosmīgi atzīst pašreizējo emocionālo stāvokli un secina, ka šodien viņai ir patiešām labi, un tas patlaban ir pats galvenais dzīvē. Tomēr ceļš līdz šai iekšējai harmonijai ir bijis bruģēts ar smagiem un nepopulāriem lēmumiem. Viens no sarežģītākajiem soļiem viņas dzīvē bija stingra un negrozāma lēmuma pieņemšana – pilnībā atteikties no alkohola lietošanas un izvēlēties absolūtu skaidrību. Elīna neslēpj, ka šo lēmumu nedzert nebija viegli pieņemt, tas prasīja milzīgu gribasspēku un cīņu ar sevi, taču tas bija vitāli nepieciešams, lai glābtu savu nākotni.
Daudziem no malas šķiet, ka viņas ikdiena ir tikai bezrūpīga mākslas baudīšana un krāšņa eksistence, ko viņa pati izkrāso ar drosmīgiem un košiem triepieniem. Uz jautājumu par to, kā viņa pati vērtē šo salīdzinājumu ar nebeidzamu performanci, Elīna ar sev raksturīgo šarmu un ironiju nosaka, ka neviens cits jau sunim asti necels, ja ne viņš pats. Viņa ir pārliecināta, ka jebkura dzīves performance pati no sevis neatnāk – tajā ir aktīvi jāpiedalās. Viņas personīgais moto ir skarbs un patiess: ja gribi uzkāpt augstā kalnā, tu nevari vienkārši sēdēt mīkstā dīvānā un gaidīt brīnumus.
Pašlaik Spānijā Elīna ir atradusi unikālu balansu starp radošo lidojumu un smagu, ļoti praktisku ikdienas darbu. Viņas jaunā nodarbošanās un biznesa puse ir tieši saistīta ar vecu māju pārbūvēšanu un atjaunošanu. Māksliniece visu aizvadīto vasaru ļoti cerēja un plānoja atbraukt uz dzimto Latviju, taču milzīgā darba apjoma dēļ viņai tas neizdevās. Iemesls tam ir pavisam nopietns – viņa pati personīgi vada visus celtniecības un rekonstrukcijas darbus objektos. Dienvidi un Spānijas kultūra, īpaši tveicīgajā vasaras periodā, ievieš savas korekcijas. Elīna atklāti stāsta, ka vietējie strādnieki mēdz būt slinki un bez stingras, nepārtrauktas uzraudzības un pieskatīšanas nekas nevirzās uz priekšu. Spāņiem nemitīgi vajag te siestu pagulēt, te uzpīpēt, te nesteidzīgi paēst – viņiem traucē gan karstums, gan vienkārši uznāk slinkums.
Viena lieta ir kosmētiskā telpu iekārtošana un dizains, bet pavisam kas cits – pussagruvušu, vēsturisku ēku uzcelšana un atjaunošana praktiski no jauna. Tā kā viņas strādnieku komanda pagaidām nav liela, Elīnai vasaras mēnešos bija jāiegulda milzīgs fiziskais un organizatoriskais darbs no agrā rīta līdz vēlam vakaram, nereti upurējot arī nedēļas nogales un brīvdienas.
/nginx/o/2025/09/17/17154355t1h393a.jpg)
Tomēr vislielāko sabiedrības uzmanību piesaista viņas privātās dzīves peripetijas un sirdslietas. Ir pagājuši jau teju astoņi gadi kopš brīža, kad traģiski aizsaulē devās viņas otrais vīrs, pazīstamais miljonārs Valērijs Maligins. Pēc šī trieciena aktrises un mākslinieces dzīve acumirklī iekrāsojās izteikti tumšos, depresīvos toņos. Pēc tam Elīna mēģināja vēlreiz sakārtot savu laulības dzīvi un apprecējās vēlreiz, taču šī savienība izrādījās īslaicīga un ātri izjuka.
Neskatoties uz visiem zaudējumiem, Elīna joprojām tic augstākajām jūtām un uzsver, ka mīlestība nekur nepazūd – tā ir bezgalīga. Viņa dalās ar aizkustinošu un mistisku detaļu, atklājot, ka Valērijs joprojām reizēm mēdz atnākt pie viņas sapņos. Kad viņš ierodas šajos sapņos, viņš vienmēr ievieš stingru kārtību kā īsts ģenerālis. Tajos brīžos Elīnā iestājas milzīgs iekšējs atvieglojums, ka beidzot kāds atnāk un saliek visu pa savām vietām. Tajā pašā laikā māksliniece apzināti cenšas viņu neraustīt un ļaut viņam dzīvot tajā citā, viņsaules dzīvē. Viņa domā, ka, ja Valērijam būtu iespēja ko pateikt dzīvajiem, viņš vienkārši palūgtu likt viņu mierā un atcerēties tikai ar labu.
Šobrīd Elīnas dzīvē ir sācies pilnīgi jauns un cerīgs posms. Viņa atklāj, ka vairs nav viena un viņas ikdiena Spānijā vairs nepieder tikai viņai un meitai – viņas dzīvē beidzot ir parādījies kāds īpašs, noslēpumains cilvēks. Lai gan par šīm jaunajām attiecībām un vīrieša identitāti Maligina pagaidām runā ļoti uzmanīgi un izvairīgi, viņa neslēpj savas ilgas pēc tuvības un uzsver, ka joprojām alkst mīlēt un tikt mīlēta. Māksliniece neslēpj, ka pēc visa pārdzīvotā nav viegli atkal no jauna ļauties mīlestībai un atvērt savu sirdi, taču mīlestība jau nekad neprasa, vai tev ir viegli vai grūti. Viņa ir pārliecināta, ka tieši šīs jūtas spēj izdziedēt jebkuras iepriekšējās brūces un mīlestība ir tā, kas tur visu mūsu pasauli pie elpas.
