Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra zvaigzne Maksims Bušels ir spēris soli, kam uzdrīkstētos tikai retais. Viņš nav vienkārši uzkāpis uz skatuves — viņš tur ir izlējis savu dvēseli, burtiski atkailinoties skatītāju priekšā savā jaunajā monoizrāde “Idiota valsis”. Šis nav stāsts par tēliem no mācību grāmatām, tas ir stāsts par viņu pašu, par to jauno, trauslo Maksimu, kurš kādreiz ticēja, ka pasaule pieder viņam un viņa pirmajai, lielajai mīlestībai.
Aktieris atzīst, ka šis process ir bijis neiedomājami smags un emocionāli mokošs. “Vai tiešām tas biju es?” viņš jautā pats sev, skatoties uz vecajām vēstulēm un dzejoļiem, kas gadiem ilgi glabājušies atvilktņu dziļumā. Bušels neslēpj — pieaugot mēs pazaudējam to drosmīgo romantiķi, kas mīt mūsos, un bieži vien šī atteikšanās no sapņiem notiek klusi un sāpīgi. Viņš ir nolēmis šo klusumu pārtraukt, pārvēršot savas jaunības atmiņas, sāpes un kaislības muzikālā vēstījumā, kas liek trīsēt pat visrūdītākajiem skatītājiem.
Īpaši intriģējošs ir fakts, ka šis atklātais mīlas stāsts nav nekāds izdomājums. Maksims atklāj, ka pirms kāpšanas uz skatuves viņš ir sazinājies ar to pašu meiteni, kura reiz bija viņa pasaules centrs. Viņš ir saņēmis viņas atļauju publiskot šo intīmo pagātnes daļu. Tas ir stāsts par laiku, kad viņš bija nelabojams romantiķis, taču dzīves realitāte ir skarba — kā pats aktieris skarbi piebilst, romantiķi šajā pasaulē bieži vien neizdzīvo. Viņi tiek salauzti, un tieši par šo salūšanu un atkalcelšanos ir šī izrāde.
Uz skatuves Bušels neizmanto maskas. Viņš runā par integrāciju, par valodas barjerām, ko nācies pārvarēt, un par brīdi, kad karš Ukrainā mainīja visu viņa dzīves uztveri un karjeru. Viņš atceras to liktenīgo dienu Samārā, kad pasaule sabruka, un ceļu mājup, kas bija pilns neziņas. Šīs personīgās drāmas šķautnes cieši savijas ar “Idiota valša” ritmu, radot atmosfēru, kurā robeža starp aktieri un cilvēku izzūd pavisam. Tā ir emocionāla atkailināšanās, kas liek uzdot jautājumu — cik daudz mēs katrs esam gatavi atdot, lai paliktu uzticīgi sev?
