Latvijas teātra un kino vēsturē ir personības, kuru vārdi skatītāju sirdīs uzreiz iededz siltu un gaišu liesmu, taču aiz šī apžilbinošā skatuves starojuma nereti slēpjas pavisam cits, daudz dramatiskāks un skarbāks dzīvesstāsts. Izcilais aktieris Jānis Paukštello, kuru visa tauta uz mūžiem ir iemīļojusi kā naivo un sirsnīgo ideālistu Arvīdu Lasmani leģendārajā režisora Jāņa Streiča kinolentē, patiesībā ir nogājis neticami sarežģītu, smagu un pārbaudījumiem pilnu ceļu. Viņa publiskais tēls, kas saistās ar rotaļīgu vieglumu, zēnisku smaidu un neaizmirstamo dziesmas izpildījumu, ir tikai viena, pati redzamākā medaļas puse. Reālajā dzīvē šim māksliniekam ir nācies saskarties ar dziļām personiskajām krīzēm, smagiem eksistenciāliem lūzuma punktiem un klusu cīņu par savu vietu zem saules.
Viss sākās tālajā 1972. gadā, kad pēc obligātā dienesta armijā jaunais un ambiciozais vīrietis atgriezās dzimtenē un spēra izšķirošu soli, iestājoties Dailes teātra piektajā studijā. Tā nebija parasta skola – tas bija skarbs, prasīgs un ārkārtīgi disciplinēts mākslas templis, kurā valdīja dzelžains ritms un augstākās prasības pret cilvēka dvēseli un fiziskajām spējām. Šajā vidē Jānis Paukštello uzplauka kā unikāls fenomens, kurā dīvainā kārtā apvienojās divas pilnīgi pretējas pasaules. No vienas puses, viņš valdzināja ar savu silto, nedaudz ironisko smaidu un rotaļīgumu, bet, no otras puses, viņa acīs vienmēr bija jūtams milzīgs, noslēpumains smagums un nopietnība. Viņš nekad nav bijis vienkārši virspusējs jautrinātājs. Pat viņa lielākās lomas, kā, piemēram, Jāzeps grandiozajā iestudējumā, pieprasīja no mākslinieka pilnīgu iekšējo tīrību, nevainojamu garīgo stāju un spēju nest smagus ideālus bez mazākā falšuma.
Tomēr vislielāko pavērsienu viņa karjerā un dzīvē ienesa tieši kino. Lomā, kas sākotnēji šķita kā viegla komēdija, viņš ielika tik daudz īstuma un patiesu sāpju, ka skatītāji nespēja palikt vienaldzīgi. Cilvēki viņu identificēja ar šo tēlu gadu desmitiem, pat neaizdomājoties, ka aiz šī ekrāna tēla slēpjas dzīvs cilvēks ar savām brūcēm. Paralēli aktierspēlei viņa balss kļuva par visas tautas mierinājumu. Raimonda Paula radītā kompozīcija viņa izpildījumā pārvērtās par sava veida nacionālo himnu, ko pazīst ikviens. Tajā pašā laikā mākslinieks pats nekad nav uzskatījis sevi par profesionālu dziedātāju tehniskā izpratnē. Viņa fenomens slēpās tajā, ka katrs nodziedātais vārds nāca no paša piedzīvotā un pārdzīvotā – tā nebija tikai tīra melodija, tā bija atkailināta dvēseles grēksūdze, kas skatītājus un klausītājus vilka klāt ar magnētisku spēku.
Kamēr publika zālē aplaudēja un jūsmoja par viņa talantu, aizkulises slēpa sarežģītu privātās dzīves peripetiju mudžekli. Viņa pirmā laulība ar talantīgo un krāšņo aktrisi Akvelīnu Līvmani, kas tika noslēgta pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ilgstoši tika uzskatīta par vienu no paraugpāriem Latvijas teātra elitē. Tomēr abu radošo personību savienība neizturēja laika un likteņa pārbaudījumus, un šī skaistā laulība pēc ilgstošām iekšējām domstarpībām pilnībā sabruka. Šis šķiršanās process mākslinieka dzīvē iezīmēja tumšu un vientulības pilnu periodu, kurā viņam nācās meklēt jaunus atskaites punktus.
Gadiem ejot, glābiņš un īstā māju sajūta atnāca līdz ar otro sievu Elīnu Paukštello, kura pirms kāzām neska uzvārdu Bergmane. Tieši šīs attiecības kļuva par to drošo patvērumu un enkuru, kas palīdzēja māksliniekam pārvarēt visus vēlākos dzīves triecienus, veselības problēmas un smagos lūzuma punktus, no kuriem viņš savulaik neredzēja izeju. Viņa dzīvesstāsts skaidri parāda, ka tieši tie cilvēki, kuri spēj dāvāt vislielāko prieku un gaismu citiem, paši bieži vien klusumā iziet cauri īstai ellei. Ģimenes siltums, sievas atbalsts un kopīgie dēli ienesa mākslinieka ikdienā to mieru, kura viņam jaunības gados un karjeras virsotnē tik ļoti bija trūcis.
Pēdējā laikā sabiedrībā par leģendāro aktieri runā ne tikai saistībā ar viņa spožajām jubilejām vai vēsturiskajām lomām, bet arī par viņa veselības stāvokli, fizisko cīņu un ilgstošo atgūšanās procesu. Šīs skarbās un reālās detaļas padara viņu sabiedrības acīs vēl tuvāku un cilvēciskāku. Jānis Paukštello nav palicis iesprostots sastindzis un nedzīvā leģendas rāmī, viņš ir tepat, starp mums – dzīvs, reāls cilvēks, kurš drosmīgi noveco, cīnās ar likteņa piespēlētajām kaitēm, brīžiem pilnībā atkāpjas no nogurdinošās prožektoru gaismas un publiskās kņadas, lai pēc tam atkal atgrieztos ar jaunu, vēl maigāku un viedāku klātbūtnes sajūtu. Viņa mūžs pats par sevi ir kļuvis par lielu, dramatisku un iedvesmojošu stāstu.
