Tā dēvētās skatuves gaismas un glamūrs nereti slēpj sevī smagas personīgās traģēdijas, vientulību un izmisumu, ar ko radošiem cilvēkiem nākas saskarties aci pret aci. Šobrīd sešdesmit septiņus gadus vecā Latvijas Nacionālā teātra bijusī zvaigzne Vizma Kvēpa šajā kultūras templī bija aizvadījusi veselus sešpadsmit savas dzīves gadus, kad pēkšņi pieņēma kardinālu lēmumu — pielikt tam visam treknu punktu un aiziet neatskatoties. Šis solis pilnībā izmainīja viņas likteni, aizvedot sievieti pavisam citās sliedēs, tālu prom no teātra mākslīgā spožuma un skatītāju aplausiem.
Atverot sirdi un atklāti daloties savā sāpīgajā pieredzē, Vizma Kvēpa neslēpj tos iemeslus, kas lika viņai pieņemt tik drastisku lēmumu un pamest ierasto vidi. Viņa vēlējusies savā dzīvē iemācīties kaut ko pilnīgi jaunu, gūt citas emocijas un vienkārši pārdzīvot kaut ko tādu, kas nav saistīts ar nemitīgo tēlošanu. Aktrisi nepameta dedzīga interese par to, ko parastie cilvēki dara tur, ārpus teātra biezajām sienām. Viņa alka redzēt īsto pasauli, nevis tikai to realitātes ilūziju, ko izgaismo spilgtie prožektoru stari uz skatuves.
Šajā sakarā viņai prātā dziļi iespiedies kolēģa, aktiera Zigurda Neimaņa reiz teiktais. Kad viņam vaicāts, ko viņš vēl šajā pasaulē vēlētos piedzīvot, Zigurds atbildējis, ka gribētu nodzīvot šo dzīvi vēlreiz, taču nekādā gadījumā vairs nebūt aktieris. Šī skaudrā frāze Vizmas dvēselē aizķērusies tik ļoti, ka viņa ar patiesām šausmām sākusi analizēt pati savu eksistenci. Viņa pēkšņi aptvērusi, ka pēc teātrī pavadītajiem sešpadsmit gadiem viņai vairs nav palicis neviena paša drauga, lai gan agrāk, pirms šī karjera viņu pilnībā pārņēma, draugu loks bija plašs. Kamēr parastie cilvēki vakaros satiekas, svin dzimšanas un vārda dienas, sveic viens otru svētkos vai brīvdienās dodas skaistos pārgājienos, aktieri ir ieslodzīti savā profesijā dienu un nakti. Vizma atceras, kā pēc kārtējās izrādes, kamēr viņa noņem smago grimu, nomazgājas un beidzot uzvelk savus vecos džinsus un džemperi, laiks ir tiktāl paskrējis, ka nākas skriešus skriet, lai knapi paspētu uz pašu pēdējo trolejbusu. Brīvdienas vispār izvērtās par murgu — dažreiz māksliniece halātā sēdēja un gaidīja vakara izrādi ar to pašu grimu, ko bija uzlikusi jau dienas izrādei, jo tas bija pārāk sarežģīts un laikietilpīgs, lai to klātu no jauna. Šāds dzīves ritms laupīja normālu ikdienu arī viņas tuvajiem. Mazā meitiņa mātei vēlāk pat rūgti pārmetusi, ka viņai vispār nav bijis bērnības, jo visas sestdienas un svētdienas nācies pavadīt teātra telpās. Kad brīvdienās Vizmas mamma devās uz Rēzekni apciemot tēti, aktrisei neatlika nekas cits, kā ņemt bērnus līdzi uz savu darba vietu. Lai gan meitas uzauga šādā izteiktā aktieru ģimenes vidē, viņas abas izvēlējās pilnīgi citu dzīves ceļu, tomēr mazbērnu vidū šobrīd gan izskatās, ka pamazām aug viens jauns mākslinieks.
Pēc tam, kad teātra durvis tika aizvērtas, realitāte izrādījās skaudra un Vizmai sākās izmisīgi darba meklējumi. Bezdarbnieka pabalstam pieteikties viņa juridiski nevarēja, jo kā ārštata aktrise joprojām turpināja spēlēt dažās vecajās izrādēs, taču izdzīvot ar tiem nieka 30 latiem, ko viņa par to saņēma, nebija iespējams. Situāciju smagāku padarīja fakts, ka viņa bija šķīrusies divu bērnu māte, kurai vienai jānodrošina ģimene. Pētot darba sludinājumus, viņa saskārās ar nepielūdzamām prasībām pēc angļu valodas un datora zināšanām. Visur tika meklēti menedžeri, bet aktrisei šāds vārds tolaik bija pilnīgs jaunums. Viņa spilgti atceras kādu absurdu sludinājumu, kurā tika meklēta apkopēja, kurai jāpārvalda angļu valoda un jāprot rīkoties ar datoru. Viņas tagadējais vīrs Andrejs toreiz ironizējis, ka apkopēja droši vien vakarā iztīra ofisu un pēc tam darba apvienošanas kārtībā vēl ievada datus sistēmā. Vizma pati atzīst, ka nav nekāda organizētāja vai projektu vadītāja, viņa ir izpildītāja un savā būtībā vienmēr palikusi aktrise, nevis režisore.
Šajā jau tā saspringtajā un finansiāli briesmīgajā posmā aktrises dzīvē sākās pārejas vecums, ko pavadīja smaga hormonālā krīze, kas ātri vien robežojās ar dziļu depresiju. Viņas ginekoloģe skaidrojusi, ka katrai sievietei šis periods izpaužas citādāk — citai tie ir karstuma viļņi, bet citai, kā Vizmas gadījumā, smags mentālais stāvoklis. Kādu dienu Vizma savai draudzenei Londonā pat izteikusi trāpīgu atziņu, ka klimakss nav tikai mēnešreižu beigšanās, bet gan sajūta, ka tev apkārt ir vieni vienīgi idioti, kuri dara visu iespējamo, lai padarītu tavu dzīvi nepanesamu. Aktrisei nepārtraukti licies, ka neviens pasaulē viņu nemīl un viņa visiem tikai krīt uz nerviem. Kad dārzā beidzās sezonas darbi, konservēšana, ogu un sēņu laiks, viņa sapratusi, ka nespēs nākamos sešus mēnešus vienkārši sēdēt mājās aci pret aci ar savu smago depresiju. Tāpēc radies lēmums braukt uz Londonu. Viņa nospriedusi, ka, pusgadu intensīvi dzirdot angļu valodu, gan jau kaut ko sāks saprast un spēs arī pati runāt. Pirms kāpšanas lidmašīnā viņa rūpīgi ievākusi visu nepieciešamo informāciju par darba un dzīvesvietas meklējumiem, izmaksām un iespējamo peļņu. Kamēr Vizma jau sēdējusi uz koferiem un bijusi pilnīgās ceļa jūtīs, viņas partneris Andrejs ilgstoši spītīgi klusējis. Kad aktrise beidzot viņam tieši pajautājusi, ko viņš par šo visu domā, vīrietis vien noteicis, ka viņam nav ko domāt, jo Vizma tāpat izdarīs pēc sava prāta. Tā nu viņa aizbraukusi ar plānu tur palikt tikai uz sešiem mēnešiem, taču šajā svešatnē negaidīti iesprūdusi uz veseliem desmit gadiem.
