Latvijas literatūras aprindās Andris Zeibots vienmēr ir bijis īpašs vārds, taču šoreiz viņš nonācis uzmanības centrā ne tikai sava radošā gara, bet arī personīgu pārmaiņu dēļ. Septiņdesmit piecu gadu vecumā, kad daudzi citi atpūšas no aktīvas darbības, rakstnieks turpina pārsteigt. Viņa jaunākais literārais veikums – romāns Dzērvju dziedājums, kas vēsta par leģendāro Ērika Ādamsona un Mirdzas Ķempes mīlas stāstu – ir apliecinājums tam, ka viņa prāts joprojām ir ass un darbīgs. Zeibots savus darbus dēvē par vēsturiskām fantāzijām, un viņa radošais process ir tikpat neprognozējams kā viņa sižeti: viņš bieži strādā naktīs, ļaujoties intuīcijai un iedvesmai, kas uzplaiksnī visnegaidītākajos brīžos.
Tomēr šī radošā pacēluma fonā slēpjas pavisam citāda realitāte. Pēdējie gadi rakstniekam ir bijuši nopietns izaicinājums, jo veselības stāvoklis licis kardināli mainīt visu ierasto dzīvesveidu. Andrim tika diagnosticēts otrā tipa cukura diabēts, kas kļuvis par galveno iemeslu tam, kāpēc viņa ikdiena vairs neizskatās tā kā agrāk. Šī slimība nav tikai medicīnisks termins; tā ir spēcīgi ietekmējusi rakstnieka sociālo dzīvi un pat to, kā viņš izturas pret svētkiem. Ja agrāk svinības bija viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa, tad šodien viņš ir kļuvis par ievērojami atturīgāku personību.
Andris atklāti atzīst, ka ir pilnībā atteicies no alkohola, kas agrāk pavadīja teju katru svarīgāku dzīves notikumu. Tagad, pat svinot ievērojamus panākumus vai jubilejas, viņš priekšroku dod limonādēm. Viņš vairs nealkst pēc vērienīgiem pasākumiem un trokšņainām kompānijām, tā vietā izvēloties mierīgu, nosvērtu atmosfēru. Šī apzinātā atteikšanās no vecajiem paradumiem ir bijusi nepieciešama cena, lai saglabātu dzīves kvalitāti un spēju turpināt darīt to, ko viņš mīl visvairāk – rakstīt. Pēdējo piecu gadu laikā viņš radījis jau piecas grāmatas, un ambīcijas dzejas jomā tikai pieaug, jo tieši rakstīšana ir viņa galvenais dzinuļspēks un prāta asuma uzturētājs.
Protams, tik intensīvs radošais darbs prasa savu tiesu, un nereti ģimenes locekļi paliek otrajā plānā, ko Andris arī neslēpj. Rakstīšana viņam nozīmē koncentrēšanos, kas atņem laiku tuviniekiem, taču viņš cenšas šo līdzsvaru atrast. Retie brīži, kad visa ģimene sanāk kopā, piemēram, Jāņos, viņam ir īpaši dārgi. Tā ir iespēja izrauties no radošā burbuļa un vienkārši izbaudīt dabu un kopību ar pašiem tuvākajiem. Andra Zeibota stāsts ir apliecinājums tam, ka grūtības var kļūt par jaunu atspēriena punktu. Viņš ir iemācījies dzīvot apzināti, sargājot to, kas viņam ir palicis, un pierādot, ka pat nopietna saslimšana nevar apturēt cilvēka vēlmi radīt un dzīvot pilnvērtīgi. Šī ir cīņa, kurā uzvarētājs ir tikai viņš pats, ieklausoties savā ķermenī un prātā.
