Trīs gadi ir pagājuši kopš brīža, kad mūžībā devās kādreizējais Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa, atstājot milzīgu, neaizpildāmu tukšumu savu tuvāko dzīvē. Viņa atraitnei Ievai Rekšņai šis laiks ir bijis smagu pārdomu un dziļu emocionālu izaicinājumu pilns, kad katrs stūris klusajā mājā joprojām sāpīgi atgādina par neatgriežamo zaudējumu. Brīvās dienas un vientulības dzelošā sajūta nospieda ikdienu, liekot izmisīgi meklēt veidu, kā aizpildīt radušos tukšumu un rast kaut nedaudz miera plosītajai dvēselei. Tajos smagajos brīžos, kad skumjas kļuva teju nepanesamas, Ieva pēkšņi atcerējās par kādu senu, gadiem ilgi novārtā pamestu prasmi, kas savulaik viņai bija sniegusi tik daudz prieka. Viņa pieņēma lēmumu atgriezties pie sava jaunības lielākā vaļasprieka – adīšanas.
Šī aizraušanās nebija nekāds pēkšņs, mirkļa kaprīzes vadīts lēmums, bet gan silta, emocionāla atgriešanās pagātnē. Pašas pirmās adīšanas iemaņas un adatu valdīšanas noslēpumus Ieva apguva vēl skolas solos, cītīgi darbojoties obligātajās rokdarbu stundās. Tomēr patiesā, kvēlā kaislība uz šo amatu uzplauka viņas studiju gados, kad nācās regulāri mērot tālo ceļu vilcienā no Jēkabpils uz Rīgu. Lai īsinātu garās, monotonās stundas dzelzceļa vagonā, viņa vienmēr ņēma līdzi dzijas kamolus. Laika gaitā pirksti bija tik neticami uztrenēti, ka viņa spēja paveikt ko tādu, kas citiem šķistu pilnīgi neiespējami – viņa varēja vienlaikus lasīt aizraujošu grāmatu un pilnīgi mehāniski, pat nepaskatoties uz savu darbu, zibenīgi adīt sarežģītus rakstus. Jaunības maksimālismā viņas darba spars bija tik milzīgs, ka reiz viņa pamanījās noadīt veselus 24 pārus zeķu, ar kurām dāsni apdāvināja visus savus radiniekus un tuvākos draugus.
Šajā krāšņajā rokdarbu stāstā netrūkst arī ļoti uzjautrinošu un kuriozu momentu, kas pat pēc gadiem liek pasmaidīt. Ieva spilgti atceras kādu nakti, kad viņa brauca automašīnā kopā ar savu brāli, kurš sēdēja pie stūres un vadīja spēkratu cauri tumsai. Ieva blakus sēdeklī vienkārši nespēja atrauties no sava iesāktā adījuma. Tā kā salonā valdīja pilnīga tumsa, viņa atrada neparastu risinājumu – attaisīja vaļā priekšējo mantu nodalījumu, lai izmantotu tā mazo, iebūvēto apgaismojumu. Kad automašīnu pēkšņi apturēja ceļu policija, likumsargu pārsteigums bija vienkārši neaprakstāms. Viņi stāvēja mēmi un pilnīgā neizpratnē blenza uz sievieti, kura nakts vidū, policijas auto gaismu apspīdēta, mašīnas salonā mierīgi turpināja adīt.
Pēc šī aktīvā perioda dzīve ieviesa savas korekcijas, un sekoja ilgāka pauze, taču pirmo reizi pie adāmadatām viņa atgriezās bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Toreiz, mātišķa siltuma vadīta, viņa radīja mīkstas, skaistas šalles visām savām labākajām draudzenēm. Tomēr pēdējo gadu laikā šim hobijam ir radusies pavisam cita, daudz dziļāka un eksistenciālāka nozīme. Pēc tam, kad mīļotais vīrs Juris devās mūžībā, māju pārņēma smags klusums. Lai kaut kā izturētu šīs vientulības dienas, aizpildītu mokošo tukšumu un nepazustu savās sērās, Ieva glābiņu un sirdsmieru atrada tieši šajā radošajā procesā.
Man visvairāk patīk sajūta, ka tūlīt pabeigšu darbu un kādam sagādāšu prieku, atklāti un sirsnīgi stāsta Ieva, kuras rokas ir radījušas neskaitāmus krāšņus apģērbus. Viņas pieredzē gan ir bijušas ne tikai lieliskas veiksmes, bet arī smieklīgas modes katastrofas. Strādājot par rakstošo žurnālisti slavenajā Preses namā, viņa reiz nolēma pati sev uzadīt modernu kleitu. Proporcijas gan izrādījās pilnīgi greizas – viņa bija saadījusi pārāk platu visu augšdaļu, savukārt tērpa apakšu uztaisījusi neticami šauru. Kad Ieva pirmo reizi uzvilka šo meistardarbu, viņa pati sāka nevaldāmi smieties, jo spogulī ieraudzīja kaut ko līdzīgu ābolam vai bumbierim. Par laimi, talkā nāca viņas prasmes, kleita tika veiksmīgi pārveidota un beigās izskatījās vienkārši satriecoši.
Lai gan pašlaik, siltajos vasaras mēnešos, adīšana ir uz brīdi nolikta malā, jo saulainais laiks vilina doties brīvā dabā un darboties dārzā, Ievas mājās jau valda pamatīga gatavība nākamajam cēlienam. Dzija man ir sapirkta pilna māja. Gaidu rudeni un atkal ķeršos klāt, apņēmības un jaunu ideju pilna saka Rekšņa. Tas nozīmē, ka viņas radi un draugi arī turpmāk tiks lutināti ar unikālām, paša rokām darinātām dāvanām, kas sildīs pat visaukstākajos vakaros.
