Leģendārās un neaizmirstamās Dailes teātra izrādes Romeo un Džuljeta aizkulises savulaik burtiski dega no kaislībām, un baumu dzirksteles šķīda uz visām pusēm. Sabiedrībā un teātra gaiteņos neatlaidīgi klīda runas, ka galveno lomu atveidotājiem — nepārspējamajai skatuves dīvai Vijai Artmanei un harizmātiskajam Eduardam Pāvulam — esot izveidojies kas daudz nopietnāks un dziļāks par vienkāršu, profesionālu skatuves mīlu. Viņš bija viņas Romeo, viņa — viņa uzticīgā Džuljeta, un skatītāju zālē valdīja pārliecība, ka šī kvēlā uguns nav tikai tēlojums. Daudzi jo daudzi bija svēti pārliecināti, ka Eduardam Pāvulam un Vijai Artmanei uzplaucis kaislīgs dienesta romāns, kas pārsniedz jebkādas rāmju robežas.
Arī pati Vija Artmane pēc daudziem gadiem savos memuāros nemaz nemēģināja slēpt šo seno patiesību un atklāti atzina, ka pret savu skatuves partneri lolojusi visīstākās, kvēlākās un dziļākās jūtas. Savā atmiņu grāmatā Ziemcieši aktrise rakstīja tieši un nesaudzīgi, atklājot savu dvēseli, ka bijusi bezgalīgi saviļņota un nebaidās un nekaunas atzīties tajā, ka bijusi bezgalīgi un neprātīgi iemīlējusies šajā vīrietī. Viņa neslēpa, ka toreiz nācies pielietot milzīgu gribasspēku un ar varu slāpēt šo plosošo mīlestību savā sirdī, ļaujot visām šīm emocijām un kaislei izpausties vienīgi uz skatuves dēļiem skatītāju acu priekšā.
Tomēr šīs dramatiskās pārmaiņas un sievas emociju vētru nespēja nepamanīt viņas pašas vīrs Artūrs Dimiters, kurš bija par viņu četrpadsmit gadus vecāks. Viņš skaidri saskatīja, ka Vija ir kļuvusi pavisam cita, ka viņa ir atsvešinājusies un kļuvusi par nepietiekami atsaucīgu, vēsu sievu mājās. Un talantīgā aktrise toreiz tiešām nespēja klusēt — viņa vīram vīrišķīgi atzinās, ka sirdī lolo patiesas un dziļas jūtas pret Eduardu Pāvulu, ka ir pilnībā apmulsusi un līdz ausīm iemīlējusies savā kolēģī. Šis skaudrais un tiešais paziņojums izraisīja tūlītēju reakciju, un aizvainotais Artūrs Dimiters tajā pašā brīdī esot iecirtis savai sievai pļauku, nespēdams valdīt par sevi.
Tajā pašā laikā abu mākslinieku laikabiedri un tuvi cilvēki vēlāk liecināja un apgalvoja pavisam ko citu — Eduards Pāvuls uz Vijas Artmanes dedzīgajām jūtām neesot atbildējis ar to pašu. Viņš līdz pēdējam mirklim palika bezgala uzticīgs savai mīļotajai sievai Lilijai, lai gan mūža nogalē, atceroties pagātnes notikumus, pats vīrišķīgi un atklāti atzinās, ka Vija tiešām bijusi pasakaini un ļoti skaista sieviete.
Tomēr leģendārā aktiera sieva Lilija nebija no tām sievietēm, kas ļautu darīt sev pāri, un viņa pratusi vīra slaveno, uzstājīgo pielūdzēju acumirklī un ļoti trāpīgi nolikt pie vietas, parādot, kurš šeit ir saimnieks. Šādu ārkārtīgi spilgtu, sulīgu un emocionālu epizodi žurnālam IEVAS STĀSTI atklāja abu laulāto meita Ilze, kura joprojām spilgti atceras mātes stāstīto. Māte esot dalījusies atmiņās par kādu saviesīgu pasākumu teātrī, kurā viņa bijusi ielūgta un gājusi līdzi savam vīram. Pēc tam, kad Lilija uz brīdi bija pametusi savu vietu, lai nodejotu deju ar kādu no sava vīra teātra kolēģiem, viņa atgriezusies atpakaļ zālē pie galdiņa un ieraudzījusi ko tādu, kas citu sievieti varētu novest līdz neprātam. Viņa skatījusies un redzējusi, ka viņas pašas mīļotajam vīram Eidim klēpī pavisam ērti un pašpārliecināti sēž pati lielā teātra dīva Vija Artmane.
Meita Ilze, klausoties šajā neticamajā stāstā, nespējusi valdīt ziņkāri un uzreiz satraukti jautājusi mātei, ko viņa tajā liktenīgajā un saspīlētajā sekundē darījusi — vai sākusi skaļi kliegt, vai raudādama skrējusi ārā no zāles, vai varbūt sarīkojusi grandiozu scēnu visu acu priekšā. Tomēr Lilijas reakcija bijusi pilnīgi satriecoša un vēsa kā ledus. Nē, viņa mierīgi atbildējusi meitai, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis. Viņa vienkārši ar paceltu galvu piegājusi klāt abiem pie galdiņa un pilnīgi mierīgā, bet stingrā balsī noskaldījusi, ka šī ir viņas vieta, un pēc šiem vārdiem pati bez jebkādas minstināšanās un ceremonijām iesēdusies sava vīra klēpī. Tas bijis vienkārši superīgs gājiens. Paši kolēģi un pasākuma aculiecinieki vēlāk atzina, ka saviesīgās ballītēs un neoficiālos vakaros Vija Artmane patiešām reizēm varējusi kļūt daudz vaļīgāka, drosmīgāka un brīvāka savā uzvedībā, taču neko vairāk par šo drosmīgo iesēšanos sveša vīra klēpī viņa savā dzīvē nekad neesot atļāvusies. Un Eidis, par spīti visiem teātra vilinājumiem un dīvu skaistumam, līdz mūža galam palika nesatricināmi uzticīgs tikai un vienīgi savai mīļotajai Lilijai.
