Televīzijas ekrānu skatītāji jau gadiem ilgi ir pieraduši redzēt šo vīrieti ar neiztrūkstošu, vieglu smaidu uz lūpām un vienmēr gatavu izlīdzēt ar kādu sirsnīgu, trāpīgu humora devu. Uģis Joksts vienmēr ir bijis kā pozitīvisma lādiņš katrās mājās, kurās tiek ieslēgts televizors. Tomēr aiz šī nevainojamā un spožā publiskā tēla, ko redzam kameru gaismās, slēpjas pavisam cits stāsts – vīrieša dzīve, kurā nupat pārkāpts zīmīgais piecdesmit gadu slieksnis, un viss, kas seko pēc tā. Viņš ir gatavs pilnībā vērt priekškaru savai privātajai telpai, atklājot savus visslēptākos pārdzīvojumus, smago un sāpīgo šķiršanās pieredzi, mīlestības trauslo dabu un visbeidzot – negaidīti uzplaukušās jaunās jūtas.
Šajā dziļi personiskajā un līdz sirds dziļumiem aizkustinošajā stāstā Uģis Joksts ļauj ielūkoties savas dvēseles rētās. Izrādās, ka jau pirms veseliem četriem gadiem viņa dzīvē noslēdzās kāds ļoti nozīmīgs posms – viņš pilnībā pārtrauca kopdzīvi ar savu likumīgo sievu. Tā bija realitāte, kurā neizbēgami ielaužas ikdienas pelēcība. Tas ir stāsts par to smago un postošo rutīnu, kurā divi cilvēki ieslīgst tik nemanāmi un tik dziļi, ka vienā brīdī vairs neatliek absolūti nekādas vēlmes vai spēka kaut nedaudz piepūlēties otra dēļ. Un tieši pēc tam, kad zūd šī vēlme cīnīties, nāk pats baisākais – pilnīga, auksta vienaldzība un abpusēja necieņa. Šobrīd, skatoties uz pagātni, viņš pat īsti nezina, ko vēl vairāk par to visu varētu pastāstīt, jo tajā brīdī vienlaicīgi sakrita tik neticami liels un smags apstākļu kopums, sakāpa tik milzīga, nospiedoša emociju bagāža, ka vairs nebija ne mazāko iespēju kaut ko glābt, salasīt kopā vai vēlreiz labot. Tā tas dzīvē vienkārši reizēm notiek, un ar to ir jāsamierinās.
Taču dzīve neapstājas, un nu jau kādu laiku visā valstī plaši pazīstamā un iemīļotā televīzijas personība vairs nav viena – viņa sirdi ir aizņēmušas jaunas, īpašas attiecības. Tagad viņš uz visu skatās ar pilnīgi citām acīm. Viņš neslēpj, ka šobrīd dzīvē veido attiecības pavisam citādāk, un tas attiecas ne tikai uz sievietēm vien, bet gan uz cilvēkiem kopumā. Viss notiek daudz rūpīgāk un pārdomātāk. Šobrīd viņam vairs nav vajadzīgas attiecības tikai pašu attiecību pēc vai ķeksīša dēļ. Pēc viņa domām, ir obligāti jābūt tai unikālajai, maģiskajai sajūtai, ka otrs cilvēks burtiski smaržo pēc tevis, pēc tā, kas tev dzīvē patiešām der un ir vajadzīgs. Ja šādas īpašas vilkmes un sajūtas nav, tad labāk lai vispār nekā nav. Šajā savas dzīves posmā viņš daudz vairāk laika velta tam, lai pa īstam un līdz galam saprastu citus cilvēkus, viņu teiktos vārdus un, kas pats galvenais, viņu reālo rīcību. Viņš apzināti cenšas nebūt paviršs pret apkārtējiem. Un pats lielākais pārsteigums šajā visā ir tas, ka tas nemaz nav tik sarežģīti, kā varētu šķist! Tagad viņa ikdienas vārdnīcā ir ienācis tāds jēdziens kā lēnprātība. Viņš atceras, ka agrāk, jaunības maksimālismā, bieži mēdza karstu sastrēbt, nepiedomājot pateikt kaut ko lieku. Tagad viss ir mainījies – viņš daudz biežāk vienkārši dziļi ievelk elpu un pats sev klusi nosaka, ka gadījumos, ja nav ko teikt, ir vienkārši jāpaklusē.
