Mēdz teikt, ka dažu sieviešu liktenis ir kļūt par sargeņģeļiem, un, skatoties uz Baibu Peteri, šis vārds iegūst pavisam citu, gandrīz fiziski sajūtamu smagumu. Viņas mūža lielā misija vienmēr ir bijusi viena un tā pati – stāvēt blakus, atbalstīt un saturēt pasauli, kad tā brūk kopā. Bērnības gados viņa bija neaizvietojams balsts savam mazajam, slimajam brālītim, bet vēlāk kļuva par nepārspējamu aizmuguri un mūzu savam vīram, leģendārajam latviešu dzejniekam Jānim Peteram. Kopš pagājušā gada janvāra melnā datuma Jāņa vairs nav šajā pasaulē, taču Baiba nežēlojas, nekrīt izmisumā un neprasa līdzjūtību. Tikšanās ar viņu nebija viegls uzdevums – šo sarunu viņa ilgi, nedēļām un mēnešiem ilgi atlika, it kā mēģinātu pasargāt savu trauslo pasauli no svešām acīm, taču brīdī, kad durvis beidzot vērās, viņa mūs sagaidīja ar neticami siltu, gandrīz mātišķu sirsnību. Viņa pati savām rokām bija pagatavojusi bulgāru auksto zupu taratoru, ar ko cienāt viesus, bet, kad pienāca laiks atvadīties, Baiba pasniedza īpašu dāvanu – rozā piparu burciņu. Tā bija dāvana ar jēgu, lai vēlāk, esot tālu prom, varētu skaidri iztēloties un izjust tās slavenās Jāņa Petera uzrakstītās dzejas rindas par rožu pipariem vecā misiņa miezerī.
Saruna nevērsās parastā intervijā, kurā mehāniski seko jautājums pēc atbildes. Tiklīdz tika uzdots kāds jautājums, mēs burtiski aizplūdām un aizplūdām prom no tēmas, pazūdot atmiņu labirintos. Tajā visā bija savs neatkārtojams šarms, un pati Baiba, apveltīta ar apbrīnojami smalku un gaišu humora izjūtu, klusi pasmējās, sakot, ka pareizās atbildes vēlāk vajadzēs lasīt un lasīt kā dzērvenes dziļā, klusā purvā. Tā tas patiešām arī izvērtās. Viņa pusbalsī skaitīja man Jāņa reiz rakstītās rindas par to, kas putnu gaisā tur, un tajā brīdī pārņēma spēcīga sajūta, ka šie vārdi ir uzrakstīti tieši par viņu pašu. Baibu patiešām kaut kas neredzams un neizskaidrojams joprojām tur virs zemes, neļaujot salūzt.
Mājīgajā Vesetas ielas Rakstnieku mājas dzīvoklītī, kur katrs stūris ir piepildīts ar mākslu un vēsturi, starp neskaitāmām gleznām un grāmatu kalniem burtiski plīvo un vibrē dzīvas atmiņas par visiem tiem izcilajiem, talantīgajiem un leģendārajiem cilvēkiem, ar kuriem Baiba un Jānis savulaik tikās, svinēja dzīvi un cieši draudzējās. Taču vissāpīgākais punkts atrodas pie sienas – no turienes pretī raugās un silti smaida viņu pāragri aizgājušā dēla Krišjāņa portrets. Vasaras vidus Baibai nav vienkārši saulains laiks, tas ir smags, emocionālu vētru pilns periods, kad sirds burtiski plīst pušu. Tieši 30. jūnijā ir viņas mīļotā Jāņa dzimšanas diena, bet tikai nedēļu pirms tam, 23. jūnijā, Līgo vakarā – dēla Krišjāņa dzimšanas diena.
Katrs jauns rīts sākas ar nežēlīgu realitātes apzināšanos. Labrīt – dēla vairs nav. Labrīt – arī vīra vairs nav. Tā ir baisa ikdiena, kad uz kapiem jādodas stādīt košas puķes diviem paša tuvākajiem cilvēkiem. Šajā smagajā rituālā palīdzību sniedz viņas bērni – tas, protams, nesniedz pilnīgu mierinājumu un neizdzēš sāpes, taču tāda ir viņas pašreizējā realitāte, ar kuru jāmācās sadzīvot katru mīļu dienu.
Daudzi vienmēr ir uzdevuši jautājumu, kāda tad patiesībā ir šī sieviete, kura ilgus gadus apzināti palika mazliet sava vīra, tautā mīlētā dzejnieka lielajā ēnā? Jānis pats savas dzīves laikā publiski un privāti ne reizi vien uzsvēra, ka bez Baibas esamības blakus viņš nekad nebūtu varējis paveikt pat pusi no visa sava milzīgā, vēsturiskā darba. Baiba, dzirdot šos vārdus, tikai klusi nosaka, ka viņš tā mēdza teikt, bet viņa pati gan tā nedomā un nekādus ordeņus vai uzplečus sev par to nekad dzīvē neliks.
Atgriežoties pagātnē, viņu satikšanās stāsts ir romantisks un reizē nejaušs. Abi pēc izcelsmes ir liepājnieki, taču vai viņi satikās Liepājā? Pirmo reizi Baiba viņu ieraudzīja, kad pati vēl bija pavisam jauna meitene un mācījās 9. klasē Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolā. Jānis tajā tālajā laikā strādāja Liepājas leļļu teātrī un bija kopā ar trupu atbraucis ar viesizrādi uz viņas skolu. Baiba šodien ar smaidu atzīst, ka vairs precīzi neatceras, kādu tieši lomu viņš toreiz spēlēja uz skatuves, taču pats Jānis vēlāk smiedamies stāstījis, ka bijis kaut kāds Sakārnītis vai Velēnu vecītis. Īstā un liktenīgā satikšanās notika vēlāk, kad Jānis jau bija pārcēlies uz dzīvi Rīgā – tieši viņš izrādīja vīrišķīgu iniciatīvu un palīdzēja Baibas brālim nokļūt uz ārkārtīgi svarīgu operāciju pie leģendārā profesora Kalnbērza.
Profesoru Viktoru Kalnbērzu tajos laikos meklēja tikai paši pēdējie, sarežģītākie un bezcerīgākie gadījumi, kad citi vairs nespēja palīdzēt. Kas tad īsti bija noticis ar Baibas brāli? Izrādās, Baiba ar brāli piedzima Liepājā jauniem, nepieredzējušiem vecākiem, kuru kopdzīve un laulība diemžēl neizvērtās tik stipra, kā cerēts. Baibai bija tikai seši gadi, kad vecāku ceļi neatgriezeniski šķīrās. Pēc šīs ģimenes drāmas mazo meiteni aizveda dzīvot pie tēva mātes Šarlotes, un pēc kāda laika pie viņām pārcēlās arī trīs gadus jaunākais brālītis Jānis. Vecmāmiņai piederēja pasakaini skaists dārzs, kurā krāšņi ziedēja baltas lilijas, un viņa abus bērnus audzināja ar stingru, stingru roku. Taču tad pār viņu galvām nāca liela, baisa nelaime – kad brālītim bija tikai trīs gadiņi, viņš mājās nejauši, neviena nepamanīts, iedzēra kodīgu sārmu. Ar šo vienu liktenīgo malku sākās milzīgas, nebeidzamas veselības ķibeles un smagas ciešanas, kas smagi vilkās ļoti ilgus un nepielūdzamus gadus.
