Mūziķe un leģendārā dziedātāja Ieva Akuratere neslēpj savas visdziļākās emocijas, atceroties traģisko brīdi, kad uzzināja par sava tuvā kaimiņa un spilgtā televīzijas žurnālista Mārtiņa Ķibilda negaidīto un priekšlaicīgo došanos mūžībā. Šīs sērojošās ziņas saņemšana viņai un visai apkārtējai kopienai kļuva par milzīgu atklāsmi un neaptveramu šoku, no kura atgūties nav viegli pat pēc ilga laika. Dzīvespriecīgā, radošā un vienmēr enerģiskā personība atstāja neaizpildāmu tukšumu ikviena viņa pazinēja sirdī.
Gadiem ilgi viņi bija ne tikai paziņas, bet arī kaimiņi, kuri ikdienā dalīja vienu pagalmu un apkārtnes gaisotni. Mārtiņš vienmēr izcēlās ar savu īpašo harizmu, izsmalcināto gaumi, mīlestību pret arhitektūru un neizsīkstošo ieinteresētību apkārtējā pasaulē. Dziedātāja spilgti atceras, kā ikkatra satikšanās ar viņu kļuva par nelielu, taču ļoti gaišu notikumu. Mārtiņa smaids, pieklājība un gatavība palīdzēt jebkurā situācijā padarīja viņu par patiesi īpašu cilvēku, kuru nevarēja nepamanīt un neiemīlēt.
Mārtiņa Ķibilda pēkšņā nāve ārzemēs nāca pārāk agri un pilnīgi negaidīti, atstājot līdzcilvēkus neziņā un dziļās sērās. Ieva Akuratere atminas to dienu, kad skaudrā vēsts sasniedza viņas mājokli – tās bija neaprakstāmas sajūtas, jo vēl nesen viņi bija tikušies, sarunājušies un plānojuši nākotni. Cilvēka aiziešana, kurš bija pilns spēka, jaunu ieceru un neizsīkstošas dzīvesgribas, šķita pilnīgi neticama un netaisnīga.
Siltās atmiņas par kopīgajiem brīžiem un kaimiņu sarunām joprojām silda sirdi, taču vienlaikus nes līdzi smagu skumju ēnu. Mārtiņa atstātais mantojums – viņa paveiktais darbs un neatkārtojamā personība – paliek atmiņā tiem, kuriem bija tas gods viņu pazīt personīgi. Dziedātāja uzsver, ka šādi cilvēki dzimst retu reizi, un viņa klātbūtne ikdienā bija īsta dāvana. Aizkustinošais stāsts par kaimiņa zaudējumu liek no jauna novērtēt katru mirkli, ko pavadām kopā ar saviem tuvajiem un līdzcilvēkiem, atgādinot, cik trausla un neparedzama var būt mūsu dzīve.
Šis zaudējums kļuva par neizmērojamu triecienu visiem, kas pazina šo iedvesmojošo personību. Apkārtējie joprojām atceras viņa īpašo spēju saliedēt cilvēkus, radīt mājīguma un siltuma sajūtu pat visvienkāršākajās ikdienas sarunās. Ieva Akuratere atzīst, ka katru reizi, ejot cauri pagalmam, viņas skatiens neviļus meklē Mārtiņa gaišo tēlu, un šī neesošā klātbūtne ir atgādinājums par to, cik dziļas pēdas cilvēks var atstāt citu likteņos.
