Garš un kluss ceļojums cauri dzīvei Rūdolfa Plēpja pasaulē aizved līdz nelielam dzīvoklītim dzelzceļa malā, kur aktieris tagad mitinās kopā ar meitu Viktoriju un diviem sniegbaltiem kaķiem. Lai gan leģendārais skatuves mākslinieks ir pilnībā zaudējis acu gaismu, viņš kategoriski noliedz jebkādu paniku vai izmisumu. Savulaik spožais aktieris, kurš svinējis savu septiņdesmit gadu jubileju, garās stundas pavada pilnīgā vientulībā, kur viņa vienīgajiem sarunu biedriem nākas kļūt pašam par sevi. Tomēr, neraugoties uz visiem likteņa triecieniem, viņš joprojām saglabā izsmalcinātu eleganci – ar koptām kurpēm un raibu lakatiņu ap kaklu. Runājot viņš tiecas raudzīties tieši sarunbiedra acīs, liekot aizvien vairāk sāpēt netaisnīgajai disproporcijai starp skarbo ikdienas realitāti un presē publicētajām fotogrāfijām, kurās viņš redzams paklūpam, pilnībā aizmirstot par to patieso sirds gudrību, siltumu un inteliģenci, kas piemīt šimcilvēkam.
Atceroties savu radošo mūžu, Rūdolfs atminas kādu neaizmirstamu epizodi Liepājā, kad pilsētas vadība bija izdomājusi viņu kopā ar dzejnieku Imantu Ziedoni vizināt vaļējā mašīnā cauri pūļiem, kur skolēni apbēra viņus ar milzīgām rožu kaudzēm. Toreiz Ziedonis noknibinājis tikai vienu vienīgu rozīti un ielicis sev krūšu kabatiņā, kamēr pārējie ziedi vēlāk tika aizvesti un nolikti pie Brīvības pieminekļa. Runājot par tautas mīlestību, aktieris atceras savu piecdesmit gadu jubileju, kuru viņam par milzīgu godu ļāva svinēt Nacionālajā teātrī, lai gan tobrīd viņš jau strādāja Daugavpilī. Uzņēmējs Ivars Strautiņš toreiz teātra bufetē par godu viņa talantam uzklāja grandiozu banketu, kurā pulcējās pilna zāle un balkons ļaužu, dāvinot neaizmirstamus un skaistus mirkļus bezmaz bez jebkādas paša piepūles.
Pārcelšanās uz Daugavpils teātri sākotnēji šķitusi tāls un neiespējams solis, taču rezultātā tā nākusi ar ideālu akustiku un sirsnīgu vietējo iedzīvotāju pateicību par latviešu valodā iestudētajām izrādēm. Pats uzrakstījis scenāriju pēc Rūdolfa Blaumaņa novelēm un iestudējis izrādi Sapņu spēles un dvēseles kumēdiņi, viņš par šo darbu nopelnīja prestižo Spēlmaņu nakts balvu kā labākais aktieris. Iedziļinoties šajā lomā, viņš atzīst, ka pārāk tuvu pielaidis sev klāt Blaumaņa traģisko garu, taču izrādes finālu izdevies atrisināt ģeniāli, beigās nāves un slimnīcas vietā iekļaujot grieķu sirtaki deju, ko kopā ar jauniešiem izdejojis uz skatuves.
Šī neticamā jutība un spēja pilnībā iejusties tēlā gan ir palīdzējusi profesionālajā karjerā, taču ikdienas dzīvē kļuvusi par smagu nastu un traucēkli. Cilvēkiem bieži šķiet, ka aktieris turpina tēlot arī reālajā dzīvē, lai gan viņš pats uzsver, ka normālā dzīve un skatuve ir divas pilnīgi dažādas pasaules. Lielākā laime ir spēt ieiet tēlā un pēc tam normāli no tā iziet bez jebkādas patoloģijas. Atskatoties uz savulaik pieredzēto darbu ar izciliem režisoriem, piemēram, Ādolu Šapiro, viņš atgādina, cik rūpīgi līdz pēdējai niansei tika slīpēta katra loma un cik neizmirstami emocionāli bija brīži, kad skatītāji zālē asarās nespēja pat aplaudēt izrādes finālā. Paša Rūdolfa bērnība pagājusi īpašā namā Rīgā, Dzirnavu ielā, kur vecāku miteklī puse no istabas atradās pacelta uz augšu kā īsta teātra skatuve, kamēr tēvs apakšā darbojās ar skrūvbeņķi, ļaujot mazajam zēnam jau bērnībā būvēt savu pirmo priekškaru un pasauli.
