Majestātiskā Rundāles baroka pils mūsdienās slejas kā mirdzošs dārgakmens, taču aiz tās krāšņajām fasādēm slēpjas tumša un grūta vēsture, par kuru zina tikai retais. Leģendārais mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis ir izvēlējies pastāstīt par smago cenu, ko viņš un viņa ģimene bija spiesti maksāt visu to gadu desmitu laikā, kad viņi dzīvoja gigantiskā ēku kompleksa vidū. Sabiedrībai tā varēja šķist kā burvīga eksistence karaliskā sapnī, taču realitāte patiesībā bija neticama cīņa ar stihijām, aukstumu un pastāvīgu trūdēšanu.
Kad Imants Lancmanis pirmo reizi ienāca pilī, ēka bija briesmīgā stāvoklī. Tā nebija pastaiga pa samta paklājiem zem mirdzošām kristāla lustrām. Tā vietā viņu sagaidīja caurvējš, saplaisājušas sienas un dzēlīgs aukstums, kas bargajos ziemas mēnešos iesūcās līdz kaulu smadzenēm. Ēkā nebija funkcionējošas, modernas apkures, kas nozīmēja, ka ikdienas dzīve pārvērtās par pastāvīgu cīņu par siltumu milzīgajās, caurvējainajās telpās. Putekļi no notiekošajiem restaurācijas darbiem kā bieza sega klāja visu, un mitrums bija pastāvīgs ienaidnieks, kas apdraudēja gan veselību, gan vēstures vērtības.
Kopā ar sievu Ievu un māsu Laumu Imants Lancmanis dzīvoja apstākļos, kas nebūt nebija grezni. Nelielās kalpu telpas pilī bija šauras, vēsas un bieži vien pilnībā atrautas no komforta, ko parastie cilvēki uzskatīja par pašsaprotamu. Dzīvošana darba vietā nozīmēja arī to, ka robeža starp privāto dzīvi un darbu bija pilnībā izzudusi. Dienas beigās nebija iespējams aizvērt durvis un atstāt atbildību aiz muguras. Katra dienas minūte bija veltīta pils glābšanai, vai tas nozīmētu tecošu jumtu apturēšanu nakts vidū vai salšanu, strādājot stindzinošās maiņās neapsildāmās dienas istabās.
Spēcīgā mīlestība pret vēsturi un mākslu prasīja milzīgus personiskus upurus. Neskatoties uz primitīvajiem dzīves apstākļiem, ērtību trūkumu un pastāvīgo fizisko slodzi, Imants Lancmanis nekad nepadevās savam uzdevumam. Viņš spītīgi turpināja cīņu, lai nolaistās drupas pārvērstu par pasaules līmeņa kultūras mantojumu. Gadu gaitā simtiem tūkstošu apmeklētāju ir apbrīnojuši lielisko rezultātu, taču ārkārtīgais aukstums, kvēpi un grūtie gadi aukstajās akmens sienās paliek neizdzēšama personīgās vēstures sastāvdaļa, kas risinājās aiz Rundāles slēgtajām durvīm.
