Bijusī Valsts policijas preses sekretāre Ieva Rekšņa piedzīvojusi laiku, kad ikdiena likās apstājusies un mājās valdīja smags, nepārejošs klusums. Pēc tam, kad mūžībā devās viņas vīrs, bijušais Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa, sirdī palika milzīga tukšuma sajūta. Pagājuši jau trīs gadi kopš viņa došanās aizsaulē, un tieši vēlme aizpildīt brīvās dienas un rast mieru viņu pamudināja atskatīties uz pagātni. Bija nepieciešams kaut kas, kas novērstu domas un sniegtu patvērumu emocionāli smagajos brīžos. Un tad viņa pēkšņi atcerējās par sen aizmirstu nodarbi, kas reiz sagādāja tiuk daudz prieka – adīšanu.
Šis vaļasprieks viņas dzīvē nebūt nav jauns. Pirmās iemaņas Ieva apguva vēl skolas gados, centīgi darbojoties rokdarbu stundās. Tomēr īstā aizrautība un kaislība pret adīšanu uzplaiksnīja studiju laikā. Tolaik nācās regulāri mērot mājup ceļu ar vilcienu no Jēkabpils uz Rīgu, un garais brauciens bija ideāli piemērots rokdarbiem. Viņa bija tiktāl iepraktizējusies un attīstījusi savu meistarklasi, ka spēja vienlaikus darīt divas lietas – lasīt grāmatu un nepārtraukti virzīt adāmadatas.
Ar šo aizraušanos saistās arī uzjautrinoši atgadījumi. Jaunībā rokdarbu kaislība bijusi tik milzīga, ka reiz radiniekiem un tuvajiem draugiem kopā tika noadīti pat 24 pāri zeķu. Ieva ar smaidu atceras epizodi no jaunības dienām, braucot kopā ar brāli automašīnā. Brālis sēdējis pie stūres, bet viņa blakussēdētāja krēslā aizrautīgi adījusi. Ārā valdījusi tumsa, tāpēc viņa attaisījusi priekšējo mantu nodalījumu, lai izmantotu tā mazo apgaismojumu. Kad spēkratu apturēja ceļu policija, likuma sargi bijuši absolūtā nesapratnē un pamatīgi pārsteigti, ieraugot, ka sieviete mašīnas salonā tumsā vienkārši ada.
Lateros gados tapa arī pašas dizainēta apģērba gabali. Strādājot par rakstošo žurnālisti Preses namā, viņa sev noadīja kleitu. Tiesa, pirmais mēģinājums neatbilda iecerētajam – augšdaļa izdevās pārāk plata, bet apakša pārlieku šaura. Uzvelkot to mugurā, skats bijis amizants, jo viņa pati smējās, ka izskatījusies pēc ābola vai bumbiera. Par laimi, pēc nelielām korekcijām kleita derēja ideāli un izskatījās lieliski.
Pirmā ilgākā pauze adīšanā iestājās uz laiku, taču tā tika pārtraukta bērna kopšanas atvaļinājumā, kad Ieva katrai savai draudzenei uzadīja pa krāšņai šallei. Tomēr tagad, pēc vīra zaudējuma, hobijs ieguvis pavisam citu, dziedinošu nozīmi. Sākotnējā vēlme aizpildīt tukšumu pārauga īstā radošā eksplozijā. Džemperi viens pēc otra tapa ziemas vakaros – viņa strādā ar apbrīnojamu tempu, vienu apģērbu pabeidzot visaizsniedzamākajās četrās līdz piecās dienās.
Ieva gan saglabā pieticību, norādot, ka ada bez sarežģītiem rakstiem un smalkumiem, un pieredzējušas meistares varbūt brīnītos par viņas metodēm. Viņai svarīgākā ir sajūta, ka darbs tūlīt būs gatavs un iepriecinās kādu tuvinieku. Vasaras karstajā laikā adāmadatas tiek noliktas malā, dodot priekšroku dārzam un pastaigām, taču mājās jau sarūpēti dzijas krājumi nākamajai sezona. Dzijas ir pilna māja, un Ieva ar nepacietību gaida rudeni, lai atkal sarūpētu mīļajiem siltas dāvanas.
