Latvijas Nacionālās operas un baleta telpās valdīja smags un patiesi emocionāls sasprindzinājums, atklājot jauno sezonu. Šajā svinīgajā un reizē tik dziļu skumju caurvītajā vakarā uz skatuves pie savas vijoles vajadzēja atrasties pirmajai vijolei un orķestra koncertmeistarei Svetlanai Okuņai. Taču viņas vieta palika tukša, jo mūziķe bez vēsts pazudusi Nepālā, kur pēkšņi plosījās mežonīgi plūdi un postījumi. Valsts augstākā apbalvojuma — Triju Zvaigžņu ordeņa — kavalieres un izcilās mākslinieces trūkums radīja smagu gaisotni ikviena klātesošā sirdī. Gandrīz trīs desmitgades Svetlana Okuņa ir bijusi Operas nama neaizstājama sirds un dvēsele, piedaloties arī neskaitāmos citos spilgtos mūzikas projektos, un viņas kolēģi joprojām ar pēdējo cerību dzirksteli gaida ziņas par viņas laimīgu atgriešanos.
Tieši tajā brīdī, kad orķestra skanējums un emocijas sasniedza augstāko pakāpi, sērojošajā un cerību pilnajā zālē notika kaut kas pavisam neparasts un mistisks. Greznajā Operas namā no nekurienes pēkšņi iemaldījās mazs putnēns. Tas viegli laidās pāri skatuvei un zālei, pievērsa klātesošo uzmanību un radīja sajūtu, ka tas nav vienkāršs gadījums. Vairāki zālē un uz skatuves esošie cilveki šo trauslo putna parādīšanos uztvēra kā ļoti īpašu, neizskaidrojamu un aizkustinošu sveicienu no pašas Svetlanas Okuņas. Tas bija kā maigs, netverams cerības stars, kas lika elpai aizrauties un sniedza sirdsmieru visiem, kuri lūdzas par viņas likteni.
Orķestra galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš atklāti atzina, cik ārkārtīgi smags un smeldzīgs bijis šis atklāšanas koncerts. Viņš atcerējās brīdi, kad pirms nedēļas, atceļā no viesizrādēm Tartu, visu kolektīvu pāršaudza baisā ziņa par katastrofālajiem plūdiem tālajā Āzijas valstī. Visiem bija zināms, ka tieši tajās dienās Svetlanai bija paredzēts šķērsot Nepālas un Ķīnas robežu. Neziņa un skumjas pavadīja katru nošu rakstu. Pēc sirdi plosošā koncerta pie skatītājiem un māksliniekiem vērsās Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors Sandis Voldiņš, sakot smeldzīgus vārdus: «Mīļie, jā, šis vakars bija mazliet citāds, nekā mēs to bijām iedomājušies. Es domāju, ka jūs zināt, par ko ir runa… Tāpēc es jums teikšu jaunajā sezonā – sargiet sevi.»
