Sirdī iespiedies fotoattēls, kurā leģendārā basketbola zvaigzne Uļjana Semjonova iemūžināta pašā Francijas sirdī — pie lepni slejošā Eifeļa torņa —, šodien ieguvis pavisam citu, aizkustinošu un nedaudz skumju nozīmi. Kad izcilā sportiste devās aizsaulē, tieši šis vizuālais mirklis rotāja vienu no visas Eiropas prestižākajiem un ietekmīgākajiem sporta izdevumiem “L’Équipe”. Tagad, skatoties uz šo attēlu, sirdi pārņem smaga apziņa, ka vēl pavisam nesen — pirms nieka trim mēnešiem — būtu bijusi reāla iespēja viņai pajautāt to, kas palicis neatbildēts: vai viņa kādreiz dzīvē bija apciemojusi Kannas? Viņai tik ļoti piestāvētu atrasties uz šī pasaulslavenā kino Olimpa skatuves, mirdzot starp pašām spilgtākajām zvaigznēm.
Šī unikālā kino projekta ideja dzima pirms veseliem astoņiem gadiem. Tolaik tas bija pavisam dulls, pārgalvīgs un kaislīgs students, kurš ar degošām acīm un nerimstošu enerģiju skraidīja apkārt pie dažādiem režisoriem, izmisīgi meklējot kādu, kurš būtu pietiekami drosmīgs, lai kopā īstenotu šo šķietami neiespējamo sapni. Galvā un sirdī valdīja nesatricināma pārliecība, ka Uļas dzīves stāsts ir spējīgs aizkustināt un satricināt ikvienu cilvēku līdz pat dvēseles dziļumiem — neatkarīgi no viņa nodarbošanās, dzimtās valodas vai dzimuma. Tā nebija nekāda lepnība vai tukša paštīksmināšanās, bet gan klusa, no dzelzs kalta pārliecība, ka šim stāstam ir jāaizsniedz tieši tās sirdis, kurām tas nolemts.
Sajūtas pirms filmas pirmizrādes ir gandrīz nepanesamas. Šī ir pirmā reize mūžā, kad bailes no kinoskaņdarba ieraugāmā rezultāta ir tik milzīgas un paralizējošas. Visa darba pamatā bija neatlaidīgs mēģinājums saprast un parādīt pasaulei, kā iespējams uzvarēt pašam sevi, kā kļūt par sava iekšējā visuma un dvēseles čempionu, un kā beidzot no sirds pieņemt sevi visā krāšņumā ar visām tā saucamajām “nepilnībām”. Un pats galvenais — kā iemācīties par sevi kaut nedaudz pasmieties.
Šī filma un visa Uļjanas pasaule ir atstājusi neizdzēšamas pēdas, pilnībā mainot cilvēku likteņus. Ceļš līdz galamērķim ir bijis sēru pilns, jo daudzi no tiem, kuri pielika savu roku un sirdi šī darba tapšanā, šodien vairs nav starp mums. Aizsaulē devušies Dzintra Grundmane, Silvija Skulme, leģendārais treneris Armands Krauliņš un arī pati unikālā Uļjana Semjonova. Bez Initas Kresas-Katkovskas un Aijas Ertas atbalsta nekad nebūtu bijis iespējams izveidot tik patiesu, dziļu un īstu draudzību ar pašu Uļu.
Tāpat šis darbs nekad neieraudzītu dienasgaismu bez četriem drosmīgajiem — Viestura Kairiša, Ievas Jurjānes, Vojteha Staroņa un Gunta Trektera. Viņi bija vienīgie, kuri atsaucās drudžainajiem sapņiem, deva neatsveramu iespēju un izgaismoja grūto ceļu uz filmas tapšanu. Īpaša un mūžīga pateicība pienākas arī Latvijas Nacionālā kino centra vadītājai Ditai Rietumai, kura lielā mērā ir līdzatbildīga par visiem starptautiskajiem panākumiem un jo īpaši par šo vēsturisko projektu. Uļjana paliek mūsu sirdīs uz visiem laikiem, jo leģendas patiešām dzīvo mūžīgi.
