Leģendārā latviešu māksliniece Džemma Skulme savos pēdējos dzīves brīžos dalījās ar ārkārtīgi personiskiem, atklātiem un saviļņojošiem atmiņu stāstiem. Viņa nemitīgi uzsvēra, ka visā viņas ilgajā un piepildītajā mūžā vienīgās patiesās, visdziļākās un paliekošās vērtības bijušas trīs lietas: māksla, mīlestība un nepārtraukta garīgā attīstība. Viņas atmiņu stāsti par mīlestību atsedz neparastus, likteņa un smagu izvēļu pilnus pagriezienus, kas uz visiem laikiem izmainīja vairāku cilvēku likteņus.
Skulmes dzīvē ienāca cita īstenība, kas likās jau iepriekš neizbēgami nolemta un ierakstīta zvaigznēs. Savu īsto un liktenīgo cilvēku viņa pirmo reizi pamanīja un ieraudzīja uz ielas pustukšajā, pelēkajā pēckara padomju Rīgā. Šis vīrietis izrādījās mākslinieks Ojārs Ābols. Viņš tajā laikā bija aktīvs sabiedriskais darbinieks un dibināja mākslas darbinieku arodbiedrības. Savulaik kara gados viņš bija nonācis Krievijā un tālajā 1940. gadā iestājies komjaunatnē. Tas bija tieši saistīts ar darbību Sutas studijā, kur vairāki mākslinieki bija izteikti kreisi noskaņoti.
Šī sastapšanās izmainīja visu. Ojārs atzina savas visdziļākās un kvēlākās jūtas ar neiedrošināmiem un liktenīgiem vārdiem, paziņojot Džemmai: “Es esmu gatavs ziedot desmit gadu no savas dzīves, lai mēs būtu kopā.” Un tas nebija tukšs solījums – savā ziņā šie vārdi izrādījās pravietiski un piepildījās ar satraucošu precizitāti. Ojārs tiešām pārāk agri aizgāja mūžībā, un var teikt, ka viņš šai mīlestībai ziedoja pat daudz vairāk nekā tikai desmit savas dzīves gadus.
Māksliniece neslēpa, ka ceļš uz šo laimi nebija vienkāršs. Laulībā ar pirmo vīru, slaveno aktieri Artūru Dimiteru, jau bija dzimis dēls Juris. Šis lēmums atstāt iepriekšējo ģimeni atnesa smagu vainas izjūtu. Vissāpīgākā un nežēlīgākā sajūta Džemmai bija tieši pret vecmāmiņu – Dimitera māti Bertu. Atņemt sirsnīgajai sievietei mazbērnu bija nežēlīgi, jo vecmāmiņas mazbērnus bieži mīl pat stiprāk nekā pašu bērnus. Bertai tāpat nebija viegla dzīve ar diviem dēļiem, kad vīrs agri bija miris un viņa palika viena. Džemma vēlāk atzina, ka tolaik, jūtu pārņemta, pat nespēja līdz galam iejusties viņas smagajā lomā.
Tomēr Ojārs ļoti iemīlēja mazo Juri, izrādīja viņam milzīgu rūpību un sniedza zēnam ļoti daudz audzināšanā. Tajā pašā laikā Jurim raksturā spilgti parādījās viņa tēva īpašības. Artūrs Dimiters bija ārkārtīgi apdāvināts un talantīgs cilvēks – pat vairāk apdāvināts, nekā spēja atklāt savos dzīves darbos, taču atsevišķas kaislības un iekšējās cīņas viņa dzīvē bieži ņēma virsroku.
Neraugoties uz smago šķiršanos, Džemma un Artūrs izšķīrās draudzīgi. Vēlākos gados starp viņiem nekad valdīja laipnība un cieņa, nebija ne mazākās nelabvēlības. Viņi regulāri tikās, un arī Juris brīvi apciemoja tēva jauno ģimeni – Artūrs vēlāk apprecējās ar izcilo aktrisi Viju Artmani. Skulme vēlāk pārdomāja, ka viņu solis bija pareizs, lai gan pati saņemšanās tam bija ciešanu un smagu iekšējo šaubu pilna. Lielā mērā tās bija sabiedrības nosodījuma un stereotipu radītas ciešanas.
Džemma bija pārliecināta, ka ar pirmo vīru viņiem bija pārāk atšķirīgas dzīves telpas. Paliekot kopā ilgāk, būtu bijis grūti un smagi abiem. Bet kopā ar Ojāru Ābolu atrastā telpa bija ideāli piemērota, un visi kopā nodzīvotie gadi bija piepildīti ar neizsakāmu laimi. Māksliniece atzina, ka otrreiz dzīvē darītu tāpat, jo tas viss bija likteņa lemts.
Savos vēlākajos gados Džemma aktīvi izmantoja mūsdienu tehnoloģijas – viņai bija savs iPad, ar kuru viņa labprāt darbojās. Pēc simtgades koncerta, kuru rīkoja Jānis Šipkēvics, viņa rakstīja atbalsta vārdus sociālajā tīklā Facebook. Kad Šipkēvics smagi pārdzīvoja publisko kritiku, Džemma viņu iedrošināja, atgādinot, ka visi savā dzīvē reiz ir piedzīvojuši nedrošību un ķengāšanos, taču viss sliktais ar laiku pāriet. Viņa arī sekoja līdzi norisēm sabiedrībā un vēstures izpētei, ar interesi uzklausot stāstus par VDK kartotēkām un laikiem, kad citiem māksliniekiem, piemēram, Rūdolfam Heimrātam, savulaik tika aizliegts doties ārzemju komandējumos uz akadēmisko vasarnīcu Romā, kas atstāja smagas sekas uz viņu veselību un likteņiem. Mākslinieces atmiņas un viedais skatījums uz pagātni paliek kā spilgta un neizdzēšama liecība par mīlestību, upuriem un uzticību savam aicinājumam.
