Zoltans Naģis daudzus gadus pavadīja ārzemēs, bet, kad viņš sajuta vēlmi atgriezties mājās, viņam aktuāls kļuva jautājums, kur dzīvot. Īslaicīgas pajumtes pie radiem vai mājas īrēšanas iespējas viņu neuzrunāja, jo sapnis bija savs stūrītis un vēlams dabas skavās, kur baudīt tās klusumu un putnu dziedāšanu.
Meklējot, Zoltans apstājās mazās Bekes pilsētiņas nomalē. Tur viņš atrada vecu māju, kas bija apmēram simts gadus veca.
Šīs ēkas stāvoklis, maigi izsakoties, atstāja daudz ko vēlēties. Radinieki mēģināja atrunāt Zoltanu no šī “negara” pirkšanas, taču viņš bija nelokāms un to nopirka.
Mājas atjaunošana Nadam un viņa sievai izrādījās liels projekts, kas izmaksāja tikpat, cik pirkuma cena. Pāris nolēma interjeru iekārtot mājīgā lauku stilā.
Zoltans augstu novērtēja vienkāršību un funkcionalitāti, tāpēc viņa atjaunotajā mājā nav vietas pārmērībām.
Sienas bija nokrāsotas svaigi baltā krāsā, un uz grīdas harmoniski izskatījās svītraini paklāji. Mēbeles bija koka, bagātīgi brūnā tonī, kas mājai piešķīra īpašu šarmu un mājīgumu.
Un tā, kad tie paši draugi, kuri šaubījās par viņa lēmumu, ieradās pie Zoltana, viņu pārsteigumam nebija robežu. No kādreizējās “šķūņa” nebija palicis nekādas pēdas, un tās vietā stāvēja burvīga un viesmīlīga savrupmāja.
